Jums šķiet, ka cilvēks ir nenormāls? Jeb kāds ir šizoīdais personības tips

Kas ir šizoīdi, ka ar viņiem saprasties un kāpēc viņus nevajadzētu uzskatīt par “nenormāliem”, skaidro psihoanalītiķe Nensija Mak-Viljamsa.

Tādu cilvēku nav daudz, 1-2%. Viņiem nepatīk, ja viņiem pietuvojas pārāk tuvu, un bieži aizbiedē cilvēkus ar savu īpašo uzvedību. Daudzi uzskata viņus par “savādiem”. Bet viņi pie tā ir pieraduši.

Pēc manas grāmatas iznākšanas pie manis bieži pienāk lasītāji, lai pateiktos par informāciju, kas palīdzējusi viņiem pašiem vai arī darbā. Bet šizoīdā personības tipa cilvēki sūta man elektroniskās vēstules, kurās rakstīts: “paldies”. Viņi pateicas par to, ka manā aprakstā nav pat mājiena uz viņu pārspīlētajām īpatnībām.

Šizoīdā personības tipa cilvēki kā aizsargmehānismu izmanto norobežošanos. Viņi aiziet no cilvēkiem, vientulībā, savu fantāziju pasaulē. Viņi vienmēr izvēlas distanci, viņiem nav nepieciešamas citas kropļojošas aizsargāšanās: noliegšana, disociācija (sevis atdalīšana no saviem nepatīkamajiem pārdzīvojumiem), izstumšana. Varbūt tāpēc viņi apzinās procesus, kas citiem noris neapzināti.

Amerikāņiem ir teiciens: “Zilonis ir istabā, bet to neviens neievēro”. Šizoīdā personības tipa cilvēki šo ziloni ievēro vienmēr un brīnās, ka citi to neredz. Taču, kad viņi cenšas runāt par šo ziloni, uz viņiem skatās kā uz jukušiem. 

Lai izvairītos no grūtībām saskarsmē, viņi dod priekšroku nodarbēm, kurām var nodoties vientulībā. Lai nebūtu grupā, komandā. Daudzi no viņiem nodarbojas ar radošām lietām, interesējas par filozofiju, garīgajām praksēm, meditāciju…

Tomēr mēs diez vai satiksim šizoīdā personības tipa cilvēku, kurš kaut nelielā mērā netiektos pieķerties. 

Taču ir problēma: tiecoties pēc tuvības, viņi izjūt pārslodzi no pārliekas tuvības, tā viņus apspiež un nomāc. Parasti viņi vislabāk jūtas bērnu vai dzīvnieku kompānijā. 

Man nesen uzdeva jautājumu, vai šizoīdā personības tipa cilvēki un autisti ir līdzīgi. Man liekas, ka viņiem ir kaut kas līdzīgs. Piemēram, gan vieniem, gan otriem nepatīk pārlieka uzmanība. Taču ir viena nozīmīga atšķirība – autisti nesaprot citu cilvēku jūtas. Viņi nezin, ka bērns ir jāsamīļo…Bet viņiem to var iemācīt. Toties šizoīdā personības tipa cilvēks to zina jau no paša sākuma, ka bērns ir jāpaņem rokās. Bet viņš to nevar izdarīt, viņš visādi izvairās no kontakta, jo nespēj to izturēt.

Viņu bērnība

Bērns aug ārkārtīgi jūtīgs. Uz stimuliem viņš reaģē tā, it kā tie viņam radītu sāpes. Pie tam stimuli var būt visdažādākie: skaņa, gaisma, jebkādi priekšmeti, taktilās sajūtas. Kad mēs tādu bērnu paņemam rokās, viņš nepieglaužas, atgrūžas, viņa ķermenis sastingst.

Šizoīdā personības tipa bērni bieži atsakās no krūts. Viņi jūtas pilnīgi neaizsargāti, un jebkuru kontaktu viņi uztver kā ielaušanos, viņu veseluma izjaukšanu. Pat ja šī ielaušanās ir mātes krūtsgals viņa mutē. Varētu domāt, ka viņiem ir ļoti plāna āda.

Reiz es padalījos ar savu pacienti šādā novērojumā: es teicu, ka it kā sēžu blakus cilvēkam, kam ir apdegums. Viņam ir jāpalīdz, tādēļ ir jāpieskaras, taču to nav iespējams izdarīt, jo jebkurš pieskāriens ir neizturams. Šī metamorfoze viņai likās pareiza un vietā. 

Atkārtošos: šizoīdā personības tipa cilvēks kā aizsardzību izmanto aiziešanu. Bet arī šķiršanos no kāda viņš uztver ļoti asi. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš jau tā ir gatavs pielaist sev tikai nedaudzus, un viena šāda cilvēka zaudējums nozīmēs pārāk svarīgas atbalsta sistēmas izzušanu. Tādi cilvēki pieķeras citiem, taču viņu kompānijā ir grūti nejusties vientuļam.

Šizoīdi necieš virspusīgu saskarsmi. Mans vīrs bija šizoīdā personības tipa cilvēks. Tajās retajās reizēs, kad izdevās viņu pierunāt kopā ar mani aiziet ciemos, viņš tūlīt atrada kādu bērnu vai suni un visu vakaru pavadīja ar viņu. Sarunas ne par ko viņu nomāca. Viņam bija nepieciešama sirsnība un godīgums. Tieši tādēļ no cilvēka -šizoīda viedokļa cilvēks-histēriķis ir vienkārši…melis.

Lieta tāda, ka histēriķim galvenā aizsardzība ir pārspīlēšana. Iedomājieties, kādā intonācijā sieviete varētu pasniegt frāzi: “Es tā-ā-ā sadusmojos uz savu vī-ī-īru!!!” Viņai tāds komunikācijas veids ir aizsardzība, viņa vēlas, lai tas, ko viņa saka, tiktu uztverts nopietni, un viņai liekas, ja tas tiks pateikts klusāk, neviens viņai nenoticēs.

Šizoīdā personības tipa un histēriskā tipa cilvēku kombinācija nerodas viegli. Tajā pašā laikā starp viņiem pastāv sena mīlestība. Sievietes-histēriķes uzskata vīriešus-šizoīdus par ārkārtīgi pievilcīgiem. Viņas novērtē viņu godīgumu, principialitāti, pašpietiekamību, bet vīrieši-šizoīdi mīl sievietes-histēriķes par viņu jūtīgumu, siltumu un emocionalitāti. 

Taču kopā viņi var viens otru novest līdz ārprātam. Jo tad, kad viņai ir slikti, viņa cenšas viņam piespiesties tuvāk, bet viņš izvairās. Bet, ja viņš redz, ka viņai ir slikti, tad domā, ka labākais, ko viņš var darīt, ir likt viņai mieru. Un viņa jūtas pamesta.

Šizoīdu īpatnības

Šizoīdā personības tipa cilvēkos ir daudz pretrunu. Viņi liekas norobežojušies un neieinteresēti, bet paši dzīvo ar dziļu vēlmi pieķerties. Viņi ir pašpietiekami, taču viņiem ir nepieciešams otrs cilvēks. Ārkārtīgi izklaidīgi un ārkārtīgi uzmanīgi.

Viņi liekas neaktīvi un bez emocijām, taču viņos notiek aktīva darbība, kūsā emocijas. Izskatās aseksuāli un askētiski, bet viņi ir pietiekami impulsīvi un apveltīti  ar seksuālām fantāzijām.

Reiz es pajautāju psihoanalītiķim ar šizoīdo personības tipu, kāpēc psiholoģijā ne tik daudz uzmanības tiek pievērsts šizoīdajai dinamikai. Viņš atbildēja: “Vai Tu domā, ka MĒS varētu uzsākt kādu sabiedrisku kustību?” Reizēm man liekas, ka es kaut kādā mērā esmu kā klusējošas vientuļnieku biedrības sūtnis…kuram ne visai labi veicas ar PR! Taču es to daru no sirds.

Šizoīdā personības tipa cilvēka iekšējā pasaule ir ļoti pievilcīga. Ja šizoīds ir pārliecināts, ka jūs nenoturēsiet viņu par jukušu, pamazām viņš jums pastāstīs  daudz interesanta par savu fantāziju pasauli. 

Mana draudzene-šizoīds reiz atzinās, ka neēd rozīnes. Es nodomāju, ka viņai nepatīk to garša. “Nē, – viņa teica, – tu nesaproti, tā varēja būt muša.” Es to pastāstīju citai savai draudzenei, kuras vīrs ir šizoīds. Viņa uzreiz pateica, ka arī viņas vīrs neēd rozīnes. Tiesa, argumentē to savādāk: viņš neuzticas rozīnēm, kuras ir ieceptas bulciņās. Burvīgi! Visa pasaule viņiem liekas kā dzīva būtne. Šajā ziņā viņi ir kā bērni.

Kā ar viņiem saprasties?

Es varu dot dažas rekomendācijas, kā strādāt aršizoīdā personības tipa cilvēkiem. Tomēr tās var noderēt arī ikdienas saskarsmē.

• Tādi cilvēki izvairās no kontaktiem, viņus ir viegli nobaidīt. Viņiem nepieciešams pēc iespējas vairāk telpas, lai justos drošībā. Terapeitam ir jāvairās no ielaušanās pacienta teritorijā, es neieteiktu pārāk strauji virzīties uz priekšu, uzdot neērtus jautājumus, – lai viņi nejustos kā “interesants klīniskais gadījums”. Viņi necieš neīstumu, melus, ir jābūt pilnīgi patiesiem, reāliem, godīgiem.
• Grūtības: bieži terapeitiskās attiecības viņiem kļūst ērtākas nekā attiecības ar reāliem, parastiem cilvēkiem ikdienas dzīvē. Jūs varat atklāt, ka, lai arī cilvēks pie jums ir vērsies ar vēlmi kļūt sabiedriskāks, ārstēšanas laikā viņš to tā arī nav sasniedzis. Tuvāk terapijas beigām viņu vajadzētu nedaudz iedrošināt, pajautājot, vai viņam izdevās atrisināt to jautājumu, ar kuru viņš bija atnācis. 
• Ir svarīgi, lai šizoīdā personības tipa cilvēks zinātu, ka jūs viņu uzskatāt par normālu.
• Šiem cilvēkiem ir sarežģīti runāt par jūtām. Pat, ja viņi to vēlas. Pats runāšanas akts viņiem ir sāpīgs. Mēģiniet atrast netiešu veidu parunāt par to, kas svarīgs: apspriediet filmas, izrādes, mūziku…Mana kolēģe vairākas nedēļas sarunājās ar savu pacientu par…picu. Detaļās: kur pilsētā cep vislabāko, ar ko tā ir tik laba un tā tālāk. Taču tajā pašā laikā viņi abi saprata, ka runā nevis par picu, bet par iekšējo izsalkumu, par to, kā to apmierināt. Un ko izjūt cilvēks, kam ir nepieciešams kaut kas viens, bet viņam tiek piedāvāts pavisam kas cits.