Pastāvīgi cenšoties sev pakārtot apkārtējos, jūs panākat divkāršu negatīvo efektu: 1) liedzat citiem tiesības būt viņiem pašiem, līdz ar to attālinot no sevis pat vistuvākos; 2) zaudējat saikni ar savu personīgo iekšējo spēku. Citiem vārdiem, pakāpeniski pasliktiniet attiecības un tērējat enerģiju pa tukšo.
“Nu ko tu uzreiz apvainojies?!”…”Tev jau neko pateikt nevar!”…”Uzvelcies uz līdzenas vietas!”…Pazīstamas frāzes? Kad dzirdi kaut ko tādu, gribas vēl vairāk apvainoties, sadusmoties un sarunāt lieku. Un tas ir apburtais loks, no kura, liekas, nav izejas. Rodas sajūta, ka citi tīšām pārbauda jūsu pacietību, bet pēc tam jūs sauc gandrīz vai par jukušu.
Aizvainojums un īgnums: kā pareizi sazināties ar apkārtējiem
Ja jūs šādās situācijās nonākat samērā bieži, tad jūs visdrīzāk krītat vienā no divām galējībām: asi un bezcerīgi jūtaties kā netaisnas attieksmes upuris vai arī intensīvi izjūtat patiesas dusmas, izgāžot tās ne tikai uz pāridarītāju, bet arī uz tiem, kas gadījies pa rokai. Abos gadījumos jūs uzskatāt, ka jums vienīgajam ir taisnība… un kļūstiet nesaprotams apkārtējiem.
Jūs nonākat emocionālā atšķirtībā ar pāridarītāju, bet tā kā viņš jums tik un tā ir vajadzīgs, tad drīzumā atkal atjaunojat kontaktus. Taču viss norit normāli līdz brīdim, kamēr jūs atkal tiekat aizskarts. Un aizskart jūs ir viegli. Kāpēc tā notiek?
Pieiesim šai problēmai burtiski, vārda tiešajā nozīmē. Ja jūs viegli izejat no sevis – tātad šī te pati izeja jums vienmēr ir līdzās, izstieptas rokas attālumā. Jebkurā ērtā vai neērtā situācijā jūs esat gatavs IZIET no sevis, lai mēģinātu izlabot kāda no apkārtējiem jums nevēlamo uzvedību.
Sanāk, ka jūsu emocionālais līdzsvars ir tiešā veidā atkarīgs no tā, vai apkārtējie uzvedas tā, kā jums tīk. Tā kā tieši tā uzvesties nav viņu pienākums, viņi bieži “netrāpa” jums tīkamos rāmjos. Jūs uz to, protams, reaģējat ātri un sāpīgi. Un tad jums nākas ieslēgt kontroli. Un jā, iziet no sevis.
Rezultātā jūs kļūstiet vairāk ieinteresēts tajā, kas notiek ārpusē, nekā tajā, kas notiek iekšā, ar jūsu paša dziļāko stāvokli. Pastāvīgi cenšoties sev pakārtot apkārtējos, jūs panākat divkāršu negatīvo efektu: 1) liedzat citiem tiesības būt viņiem pašiem, līdz ar to attālinot no sevis pat vistuvākos; 2) zaudējat saikni ar savu personīgo iekšējo spēku. Citiem vārdiem, pakāpeniski pasliktiniet attiecības un tērējat enerģiju pa tukšo.
Zāles pret to saucas “atdodiet sev savu spēku”. Kā saka gudrie, kur uzmanība – tur enerģija. Kamēr jūs visiem spēkiem vēršat savu uzmanību uz ārpusi, cenšoties pārtaisīt un pārstrīdēt citus, jūsu enerģija aizplūdīs, pie kam neatgriezeniski un bezrezultatīvi (jūs pārbaudījāt, jūs ziniet).
Ja jūs tomēr pacentīsieties novirzīt savu uzmanību uz iekšu, tad ieraudzīsiet, ka jūsu spēks pastāv neatkarīgi no tā, kā uzvedas apkārtējie. Jums ir sava pārliecība, sava taisnība, savas vērtības. Un tās ir tikai jūsu. Nemaz nav obligāti jādara tā, lai visi apkārtējie tām piekristu. Būt pašam, ar savu viedokli, izjust tās jūtas, kuras izjūtat, – tās ir jūsu tiesības, kuras neviens jums neatņems.
Taču reizē ar to visu jums ir arī jāatzīst citu tiesības būt pašiem, nelīdzināties jums, ar citiem uzskatiem un vērtībām, ar viņu personiskajām jūtām.
Būt dažādiem un nepiekrist viens otram – tas ir normāli. Galvenais – sakot “Bet es uzskatu tā”, ir neapklusināt sarunu biedru ar frāzi “Bet tu, lūk, mūžīgi…” Apstājieties pie tā, lai runātu tikai par savām domām un jūtām. Tas, ko domā un jūt sarunu biedrs, – atrodas viņa atbildības zonā. Un viņam ir tiesības to izteikt, pie tam, tas ir jāciena. Ja nu viņš to izsaka rupji un, pārejot uz personībām, pilnīgi pietiekoši ir atbildēt ar frāzi “Man ir sāpīgi/nepatīkami to dzirdēt.” Ar to pilnīgi pietiek, lai konfliktam būtu iespēja ieiet konstruktīvā gultnē, bet nevis notiktu kārtējais enerģijas sprādziens.
Ļaujot atšķirībām būt un atļaujot sev just un cienīgi pastāstīt par savām jūtām sarunu biedram, jūs automātiski noņemsiet lieko spriedzi. Jūs izstarojat pieņemšanu, nevis kontroli. Bet tātad – neprovocējiet sarunu biedru uz to, lai jūs aizskartu un uzsāktu karu, kurā tāpat neviens neuzvarēs.
Lasi arī:
- Katrai sievietei, kura sevi pārāk daudz ir dāvājusi nepareizajiem cilvēkiem
- 5 attiecību tipi, kuriem nav nākotnes jeb tiešs ceļš uz psihosomatiskām saslimšanām
- “Kāpēc Dievs pieļauj nelaimes un nerūpējas par cilvēkiem?” Ko par to ir teicis izcilais Alberts Einšteins