Apraksts par to, kas ir patiešām būtiski.
Es saskaitīju, cik man ir gadu, un sapratu, ka dzīvot ir palicis mazāk nekā jau nodzīvots.
Es jūtos kā bērns, kas ir laimējis kasti ar saldumiem. Pirmos apēd ar prieku, bet, kad saproti, ka palicis mazliet, tad patiešām sāc ar baudu izgaršot.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kas veltītas likumiem, nolikumiem, procedūrām un iekšējiem normatīvajiem aktiem, zinot, ka nekas netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kas izturas neatbilstoši vecumam.
Man nav laika cīnīties ar viduvējību. Es negribu būt sanāksmēs, kur to uzspiež.
Es nevaru ciest manipulatorus un izdevību meklētājus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kas cenšas nomelnot tos, kas ir spējīgāki, lai sagrābtu sev viņu pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man ir palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to negribu, jo mana dvēsele steidzas. Pārāk maz saldumu ir palikuši kastītē.
Es gribu dzīvot ar cilvēcīgiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kas var smieties par savām kļūdām, kas ir paši sasnieguši savus panākumus. Cilvēkiem, kas saprot savu aicinājumu un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tiem, kas aizsargā cilvēcīgo vērtību un grib būt patiesības, taisnīguma un godīguma pusē. Tas padara dzīvi vērtīgu.
Es gribu sev apkārt cilvēkus, kas zina, kā pieskarties citu cilvēku sirdīm. Cilvēkus, kas caur smagiem dzīves triecieniem ir iemācījušies augt un saglabājuši maigu dvēseles pieskārienu.
Jā, es steidzos, es steidzos dzīvot ar tādu intensitāti, ko spēj dot tikai viedums.
Es cenšos netērēt lieki nevienu no konfektēm, kas man palikusi. Esmu pārliecināts, ka tās būs vēl garšīgākas nekā tās, ko jau apēdu.
Jūs domājāt, ka Jums ir divas dzīves, un pēkšņi saprotat, ka Jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade