Viens no smagākajiem pārbaudījumiem cilvēkam ir tuvinieka nāve. Tomēr mūsu šodienas materiāla varoņu radinieki ir saskārušies ar daudz briesmīgāku traģēdiju – viņu tuvinieki ir pazuduši bez vēsts, atstājot savējos pilnīgā neziņā par savu likteni.
Aizgāja pastaigāties ar draudzeni un neatgriezās, pazuda no viesnīcas numura, pazuda pa ceļam uz mākslas skolu – šie drausmīgie formulējumi ir kļuvuši par pēdējām atmiņām tiem, kuru radinieki ir pazuduši bez pēdām, pierādījumiem un pat cerībām, ka kādreiz varētu atgriezties mājās. Ilgie meklēšanas mēneši un pat gadi, policijas un brīvprātīgo piesaistīšana, izmisīga vēlēšanās uzzināt vismaz kaut ko par savu tuvinieku likteni – šīs pazudušo lietas nav izkustējušās ne no vietas, neskatoties uz visu izmeklēšanas dalībnieku ārkārtīgajiem pūliņiem. Tomēr to sirdīs, kuri tos gaida mājās, vēl neapdziest cerība viņus satikt.
NIKOLA MORENA
8-gadīgā Nikola Luīze Morena 1985.gada 30.jūlijā atradās savās mājās Toronto kopā ar māti. Ģimene dzīvoja prestižā rajonā Etobiko pilsētā, bet viņu daudzdzīvokļu komplekss ar baseinu, trenažieru zāli, spēļu istabā, apsargājamu teritoriju skaitījās pilnīgi drošs.
No rīta Nikola paziņoja mātei, ka vēlas aiziet līdz baseinam kopā ar savu draudzeni, kura arī dzīvoja šajā namā, un sieviete piekrita – meitenes vecāki bieži laida viņu pastaigāties pa ēkas teritoriju, būdami pārliecināti, ka tur nekas slikts nenotiks. Pirms Nikolas iziešanas no dzīvokļa uz viņai piezvanīja draudzene un pateica, ka gaida viņu mājas hallē – ceļš līdz vestibilam ilgst trīs minūtes, ieskaitot ceļu līdz liftam un nobraukšanu lejā. Apmēram 11 dienā meitene izgāja no dzīvokļa un vairs nekad neatgriezās.
Tās pašas dienas vakarā pie Nikolas mātes dzīvoklī jau bija policija – detektīvi centās atjaunot notikumu ķēdi, tomēr meitene it kā būtu izkūpējusi gaisā. Morena tā arī nebija satikusies ar draudzeni, un neviens no kaimiņiem nebija redzējis, vai meitene iegāja liftā.
Tās dienas notikumi noveda Nikolas vecākus izmisumā – māte patstāvīgi aptaujāja kaimiņus, bet tēvs veltīja visu savu dzīvi meitas meklējumiem. Ars Morens aizgāja no darba un nodibināja operatīvo štābu, izmantoja privātdetektīvu pakalpojumus, piesolīja balvas par informāciju, izkāra plakātus pa pilsētu un ārpus tās, tomēr izmeklēšana necik nepavirzījās uz priekšu.
2007.gadā meitenes māte Žanete Morena nomira ar sirdslēkmi, neizturot neziņu un depresīvo stāvokli, kas bija attīstījies pēc meitas pazušanas. Šis notikums ievainoja Žanetes dzīvesbiedru, taču viņš atrada sevī spēkus un turpināja savas dzīves lietu.
Policija izvirzīja vairākas oficiālās versijas, tajā skaitā arī patstāvīgu meitenes bēgšanu no mājām – viņas istabā tika atrasta dienasgrāmata, kurā bija savāds ieraksts: “Man ir jāpazūd”. Tomēr ticamākas bija versijas par nolaupīšanu – detektīvi domāja, ka starp iespējamiem motīviem ir bijis seksuālais un reliģiozais. Daži liecinieki apgalvoja, ka pazušanas dienā ēkā ir redzējuši nepazīstamu sievieti. Pamatojoties uz aprakstiem, tika sastādīts fotorobots, taču nezināmās personību tā arī neizdevās noskaidrot.
Stāsts par meitenes mīklaino pazušanu tika izmantots vairāku grāmatu un zinātnisko darbu sarakstīšanā, bet brīvprātīgie un Nikolas tēvs turpina viņu meklē arī vēl šodien.
MEDLINA BETA MAKKANA
Stāsts par 3-gadīgās Medlinas Betas Makkanas pazušanu ir viens no skaļākajiem neatklātajiem noziegumiem pasaulē. Medlina pazuda no viesnīcas numura 2007.gada 3.maijā, kad viņas vecāki bija aizgājuši uz piecdesmit metru attālo restorānu, un līdz šim par meitenītes atrašanās vietu nekas nav zināms.
Uzreiz pēc signāla par nolaupīšanu Portugāles policija ķērās pie meitenītes meklēšanas. Detektīvi atjaunoja notikumu ķēdi pirms pazušanas – Medlinas vecāki devās vakariņās ap 20:30, bet regulāri atgriezās uz viesnīcu, lai pārbaudītu bērnus (kopā ar Medlinu atradās arī viņas māsa Amēlija un brālis Šons). Otrās pārbaudīšanas laikā Medlinas numurā jau vairs nebija, un pēc tā Makkanu meitas pēdas izgaist pavisam.
Policijai izdevās atrast dažus nozieguma lieciniekus, kuri sniedza dažādas liecības, kas noveda pie jucekļa. Vieni apgalvoja, ka redzējuši vīrieti ar bērnu uz rokām ap 21:15, kas detektīvos izraisīja aizdomas attiecībā uz vecāku līdzdalību meitenes pazušanā. Tomēr restorāna apmeklētāji vēlāk apliecināja, ka Makkani šajā laikā atradās draugu kompānijā.
Citi aculiecinieki pastāstīja par to, ka redzējuši iespējamo noziedznieku ap 22:00 netālu no cietušo apartamentiem. Vīrietis, kurš neizskatījās pēc vienkārša tūrista, nesis uz rokām meitenīti, nervozi skatoties apkārt. Vēlāk tika noskaidrots, ka līdzīgs cilvēks ticis redzēts arī agrāk, kad novietojis baltu furgonu stāvlaukumā pie viesnīcas, kurā dzīvoja Makkani.
Nedaudz vēlāk liecinieki pastāstīja par citām dīvainībām, kas notikušas kūrortā vairākas nedēļas pirms Medlinas nolaupīšanas. Pēc aculiecinieku teiktā viesnīcas kompleksu teritorijā regulāri parādījusies vīriešu grupa, uzdodoties par labdarības organizācijas biedriem. Viņi it kā vākuši ziedojumus, bet tieši tajā laikā viesnīcā kļuvuši biežāki numuriņu uzlaušanas gadījumi, bet viens no atpūtniekiem pieķēris noziedznieku savos apartamentos brīdī, kad tas skatījies uz bērnu gultiņu. Diemžēl lieciniekam nebija izdevies saskatīt noziedznieka seju.
Neskatoties uz daudzajām versijām, publika un prese kādu laiku terorizēja Medlinas vecākus, apgalvojot, ka tieši viņi ir iesaistīti meitas pazušanā. 2008. gadā policija oficiāli noraidīja šo versiju, un ģimene saņēma morālo kompensāciju, kā arī atvainošanos no vairākiem lieliem preses izdevumiem.
Pēc kāda laika oficiālā izmeklēšana nonāca strupceļā, tomēr meitenes vecāki neatmeta cerību atrast viņu. Viņi regulāri publicēja arvien jaunas meitas fotogrāfijas,piesaistīja preses un policijas uzmanību, vērsās pēc palīdzības pie privātdetektīviem. 2010.gadā lietu atjaunoja pēc Terēzes Mejas rīkojuma, un tā turpinās līdz pat šai dienai, bet meitenītes tuvinieki tic, ka viņa vēl arvien ir dzīva.
DĀVIDS GERRERO GEVARA
13-gadīgais mākslinieks no Spānijas pilsētas Malagas Dāvids Gerrero Gevara pazuda 1987.gada 6.aprīlī. Zēnu dēvēja par jauno Pikaso, bet viņa skolotāji un vecākie biedri atsaucās par viņu kā par ārkārtīgi talantīgu un atbildīgu zēnu.
Dažas dienas pirms pazušanas viens no Dāvida darbiem tika izstādīts galerijā “La Maison” Malagā, kas stipri satricināja jauno radītāju. “Viņš bija neticami laimīgs un satraukts tajā dienā,” – stāstīja Dāvida vecāki pēc viņa pazušanas. Talantīgā mākslinieka darbus atzīmēja vietējā radiostacija, kuras žurnālists piedāvāja intervēt zēnu.
Dāvids piekrita sarunai ar radiostacijas pārstāvi un bija ļoti domīgs dienu pirms tam. Viņa klasesbiedrs stāstīja, ka zēns ir atteicies ēst un sūdzējies par galvassāpēm, bet zēna māte apliecināja, ka arī mājās viņš nav gribējis ēst, aizbildinoties ar nervozēšanu pirms intervijas. 6.aprīlī 18:30 zēns izgāja no mājas. Viņš bija plānojis ieiet galerijā, mākslas skolā, bet pēc tam doties uz interviju. Taču tā vietā zēns pazuda bez pēdām, neierodoties nevienā no plānotajām vietām.
Pirmais pazušanu atklāja Dāvida tēvs, kurš bija atnācis uz mākslas studiju, lai pavadītu viņu uz tikšanos ar žurnālistu. Vīrietis sacēla trauksmi, un jau pēc stundas vietējie iedzīvotāji ķemmēja pilsētas ielas, meklējot jauno mākslinieku, bet pēc diennakts viņiem pievienojās arī policija. Diemžēl ne detektīviem, ne brīvprātīgajiem neizdevās atrast nevienu pavedienu vai liecinieku, pat ņemot vērā faktu, ka tajā dienā pilsētā ieradās Spānijas karaliene Sofija, un vietējie iedzīvotāji masveidā izgāja ielās, lai sveicinātu monarhu.
Detektīvi izvirzīja vairākas galvenās versijas, starp kurām bija nolaupīšana ar mērķi izmantot Dāvida mākslas darbus, kā arī zēna bēgšanu no ģimenes. Neviena no tām apstiprinājumu neguva, jo izmeklēšanas gaitā tam netika atrasts neviens pierādījums.
Skaļās lietas izmeklēšana turpinājās līdz pat 2016.gadam, pēc kā Dāvidu bija spiesti pasludināt par mirušu. Zēna māte nebija gatava atzīt dēlu par mirušu, bet vīra nāves dēļ bija spiesta iet uz šo soli, lai izvairītos no juridiskiem sarežģījumiem ar īpašuma mantošanu. Šobrīd viņa istaba paliek neaiztikta, bet Dāvida Gerrero Gavaras radinieki gaida zēnu mājās.
EIPRILA FĀBA
13-gadīgā skolniece no Lielbritānijas pazuda 1969. gada 8. aprīlī, un kopš tā laika viņas atrašanās vieta nav zināma, neskatoties uz ieguldītajiem britu policijas un radinieku milzu pūliņiem.
Eiprilas vecāki raksturoja meiteni kā kautrīgu pusaudzi – viņai patika pavadīt laiku kopā ar draugiem, labi mācījās un netiecās pēc bīstamu piedzīvojumu meklēšanas. Pazušanas dienā meitene plānoja braucienu ar velosipēdu un tikšanos ar māsīcu, taču līdz radinieces mājai tā arī netika.
8. aprīlī ap 14:00 divi liecinieki ieraudzīja Eiprilas velosipēdu viena no Norfolkas grāfistes ceļa malām, taču neziņoja par atradumu. Nedaudz vēlāk garāmbraucošs automobilists arī ievēroja velosipēdu ceļmalā un aizveda to uz policijas departamentu, pēc kā grāfistē sākās viena no apjomīgākajām meklēšanas operācijām Apvienotajā Karalistē.
Izmeklēšanas gaitā tika apsekots ap 400 māju un aptaujāts vairāk nekā 1000 liecinieku, taču neviens neko nevarēja pastāstīt par notikušo – Eiprila it kā būtu izkūpējusi gaisā pa ceļam pie māsīcas. Nedaudz vēlāk detektīvi izvirzīja versiju, pēc kuras meitene varētu būt kļuvusi par sērijveida slepkavas un izvarotāja Roberta Bleka upuri, taču viņš savu vainu noliedza, un policija neguva pārliecinošus pierādījumus šo lietu apvienošanai.
Eiprilas Fābas mīklainās pazušanas izmeklēšana turpinājās līdz pat 2010. gadam, tomēr, tāpat kā citos šodienas stāstos, rezultātus tā nedeva. Šodien pazudusī meitene vēl joprojām skaitās bezvēsts pazudusi, bet viņas radinieki nezaudē cerību viņu ieraudzīt.
MORA MJUREJA
Masačūsetsas universitātes studente Mora Mjureja pazuda bez pēdām 2004. gada 9. februārī, un lieta par viņas pazušanu ir kļuvusi par vienu no mīklainākajām ASV vēsturē.
Mora Mjureja bija tipiska amerikāņu studente – meitenei patika ballītes, tikšanās ar draugiem, un viņa piestrādāja universitātes pilsētiņā. Viņas dzīvē nebija nopietnu problēmu, kas varētu kļūt par viņas pazušanas iemeslu, bet radi un draugi viņu raksturoja kā dzīvespriecīgu un jautru meiteni.
Viss mainījās dažas dienas pirms viņas pazušanas. Februārī viens no universitātes pasniedzējiem ievēroja Moru, sēžam mācību iestādes koridorā un mirkstam asarās. Meitene pastāstīja, ka runājusi pa telefonu ar savu māsu Keitlinu, kura cieta no alkoholisma, un ir atkal atgriezusies pie sliktā ieraduma pēc ārstēšanās klīnikā. Noskumusī Mjureja pārliecināja pasniedzēju, ka ar viņu viss būs labi, un aizgāja uz savu istabu. Nākamajā dienā Mora devās uz ballīti, pēc kuras iekļuva nopietnā avārijā ar sava tēva mašīnu, bet, par laimi, pati meitene necieta. Turpmākie viņas dzīves notikumi nav zināmi, bet nākošreiz viņa izgāja uz sakariem savas pazušanas dienā.
9.februārī pl.13:00 Mora nosūtīja ziņu savam puisim, kurā tika teikts, ka viņa šobrīd nevēlas apspriest nekādus personīgos jautājumus. Pēc pusstundas Mjureja aizsūtīja vēl vienu ziņu pasniedzējiem, ka nebūs universitātē nedēļu, jo viņai esot nomiris radinieks. Kā kļuva zināms vēlāk, Mjurejas ģimenē neviens nebija miris.
Ap 19:00 Ņūhempšīras štata Vudsviļas pilsētiņas iedzīvotāja izdzirdēja spēcīgu troksni. Paskatoties pa logu, sieviete ieraudzīja automašīnu, kas iekļuvusi nopietnā avārijā, un nekavējoties piezvanīja transporta dienestam. Tajā pašā laikā pie cietušās automašīnas piebrauca autobuss, kura vadītājs ieraudzīja pie stūres sievieti bez redzamām traumām, tomēr ārkārtīgi nemierīgā stāvoklī. Vīrietis piedāvāja viņai izsaukt policiju, taču meitene, kas bija Mora Mjureja, apgalvoja, ka jau ir piezvanījusi dienestam.
19:49 avārijas vietā ieradās policija, taču uz ceļa ieraudzīja tukšu automašīnu. Detektīvi nespēja atrast nevienu pavedienu, kas norādītu, kur varēja pazust Mora pēc CSN, bet liecinieki apgalvoja, ka neko nav redzējuši. Moras mašīnā tika atrastas pretapaugļošanās tabletes, dažas aizkorķētas alkohola pudeles un dokumenti uz viņas vārda.
Mjurejas pazušanas izmeklēšana ilga daudzus gadus un turpinās vēl šobaltdien, bet meitenes tēvs no sirds cer, ka Mora ir dzīva. Taču šajā mīklainajā lietā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, tostarp, uz kurieni devās Mora Mjureja 2004. gada 9. februārī, un kāpēc viņa negribēja, lai policija viņai palīdz pēc CSN?