Ja bērnam pastāvīgi saka, ka viņš visu dara nepareizi, viņš vairs neuzticēsies sev. Pieaugušā vecumā tas nopietni sarežģīs dzīvi. Kādas pazīmes liecina, ka esat kritisku vecāku upuris?
- “Nu, protams, ko gan citu no tevis sagaidīt. Tāpat labāk nevarēsu.”
- “Jā, tavas rokas noteikti aug no nepareizās vietas.”
- “Vai tu domā, ka tas ir glīti? Man liktu pārtaisīt tādu darbu!”
Katrs bērns vienā vai otrā veidā piedzīvo vecāku kritiku. Parasti mamma vai tētis, kas mētājas ar aizvainojošiem vārdiem, vadās tikai ar labiem nodomiem, uzskatot, ka tādā veidā viņi stimulē bērnus censties un tiekties būt vēl labākiem.
“Man koledžā bija labs draugs, kurš vienmēr bija nomākts,” saka psihologs un kognitīvās uzvedības terapeits Sets Gilihans. “Es nevarēju saprast, kāpēc viņš ir tik paškritisks. Bet, kad satiku viņa tēvu, viss nostājās savās vietās – viņš runāja tik kritiski nolaidīgi, ka tā bija kā spīdzināšana viņam pat stundu blakus pavadīt.”
Dr. Džilihans uzskaita pazīmes, kas liecina, ka bērnībā jūs pārāk daudz kritizēja. Tie ir balstīti gan uz zinātniskiem pētījumiem, gan uz viņa personīgajiem novērojumiem.
KRITIKAS PAZĪMES NO BĒRNĪBAS
1. Jums ir grūti uzticēties sev. Ja vecāki pastāvīgi kritizēs bērnu, viņš uzskatīs, ka visas viņa domas un darbības ir nepareizas. Tā rezultātā cilvēks pastāvīgi cieš no šaubām par sevi.
2. Jūs vilcināties pieņemt jaunus izaicinājumus. Šis punkts izriet no iepriekšējā: zems pašvērtējums neļauj jums sākt kaut ko jaunu. Jūs spēlējat droši un nevēlaties mēģināt vispār, lai neizgāztos.
3. Jums ir grūti atgūties no kļūdām. Ikviens kļūdās, bet kādam, kurš bērnībā kritizēts, kļūda ir nepilnību apstiprinājums. Pat vienkārša paslīdēšana var atgādināt par visām pagātnes neveiksmēm un pazemināt pašcieņu.
4. Jums ir tendence būt perfekcionistam. Bet tajā pašā laikā jūsu tieksmi pēc izcilības nosaka nevis lepnums par savu darbu, bet gan bailes kaut ko sabojāt un demonstrēt savu neprasmi.
5. Katram uzdevumam tu velti daudz laika. Nav svarīgi, par ko ir runa: vai tu raksti biznesa vēstuli, izvēlies pastkarti vecmāmiņai, gatavo rakstu un tā tālāk, tu vienmēr kavē termiņus, jo centies nepieļaut ne mazāko kļūdu un dari visu “labi.”
6. Jūs pastāvīgi atvainojaties. Kā gan citādi, ja vecāki vienmēr dara tev zināmu, ka esi kļūdījies. Nav brīnums, ka esat nepārliecināts; arī citi tā domā. Tas var sasniegt absurdu: ja jums saka, ka nav nepieciešams visu laiku lūgt piedošanu, jūs varat atvainoties… par atvainošanos.
7. Jums ir grūti uzticēties cilvēkiem. Pat tad, kad viņi tev atzīstas mīlestībā, dziļi sirdī tu esi pārliecināts, ka partneris tevi māna. Tas bieži notiek, ja bērnībā mamma vai tētis uzvedās nekonsekventi un neprognozējami: viņi apskāvās un skūpstījās, un nākamajā brīdī varēja teikt aizvainojošus vārdus.
8. Tu reti tici komplimentiem. Ja kāds tev saka kaut ko jauku, vienkārši pasmaidi un pasaki paldies. Bet nē, tas nav jūsu gadījums. Jums ir vieglāk ieslēgt paškritikas režīmu, neitralizējot jebkuru pozitīvo. Un pat tad, ja sarunu biedrs uzslavēs tavu jauno kreklu, kurš tev ļoti patīk, visticamāk, skaļi pateiksi, ka šī nav tava krāsa.
9. Jūs baidāties no spriedumiem un kritikas. Jūs arī bieži uztraucaties, ka darīsit kaut ko tādu, kas jūs samulsinās darbā vai draugu lokā.
10. Tev ir skarbs iekšējais kritiķis. Jūsu iekšējā balss ir jūsu kritisko vecāku balss. Tāpēc tā neko labu neteiks.
11. Jums ir nosliece uz depresiju. Visa šī negatīvā pašrunāšana un nepietiekamības sajūta kaitē garastāvoklim un veselībai. Bet, diemžēl, jūs varat sevi kritizēt pat par to, ka esat nomākts, radot sliktā garastāvokļa un naida pret sevi apburto loku.
12. Tu bieži kritizē citus. Tas ir paradokss: jums riebjās, ka jūs kritizē, bet tagad jūs darāt to pašu ar citiem cilvēkiem. Autopilotā jūs redzat trūkumus citos, un jūsu paškritika atspoguļojas jūsu attieksmē pret citiem — iespējams, kā aizsardzība pret zemu pašcieņu.
KO IESĀKT? Mēs nevaram mainīt pagātni, bet varam ar palīdzību apzināties to, kur stāvam šodien un izvēlēties citu ceļu!