Dažreiz šķiet, ka bērna atmiņa ir nedaudz labāka nekā zelta zivtiņai – patiesībā viņš visu atlikušo mūžu atceras daudzas frāzes, kuras jūs izmetat mirkļa karstumā. Un visbiežāk tas nav kaut kas tāds, ko jūs vēlētos nēsāt līdzi gadu gaitā.
Jūs varat būt tik virtuozs sarunu biedrs, cik vēlaties, pamanīt sarkasmu lidojumā, atšķirt ironiju no postironijas un lasīt starp rindiņām. Bet visas jūsu komunikācijas prasmes ir pilnīgi bezjēdzīgas, ja jūs sazināties ar mazu bērnu vai pusaudzi, kurš daudzas lietas uztver pēc nominālvērtības un lasa tās burtiski.
Nav pārsteidzoši, ka, pārejot uz primitīvāku saziņas līmeni – bērnību, mēs bieži ļaujam sev pateikt lietas, ko nekad neteiktu dialogā ar pieaugušo.
Mums šķiet, ka, ja mēs izsakāmies savādāk, bērns vienkārši nesapratīs vai nedarīs tā, kā mēs viņam sakām. Šeit ir astoņas frāzes, kas bērnos var atstāt rētas.
1. “SKATIES, CIK LABI IZDODAS JĀNĪTIM, BET TEV VISS KRĪT NO ROKĀM!”
Pirmkārt, tu salīdzini savu bērnu ar vienaudžiem ne viņam labvēlīgi, tas aizvaino, liek izjust skaudību un naidīgumu pret draugiem un domāt, ka māte, šķiet, daudz vairāk mīl Jānīti, jo viņš ir tik skaists. Otrkārt, jūs apvainojat bērnu, nevis vienkārši kritizējat viņu par kaut ko sliktu, bet it kā izsakāt apgalvojumu, ka viņš vienmēr visu dara nepareizi. Un tās ir divas lielas atšķirības. Un, starp citu, negatīvā motivācija nedarbojas ar visiem.
2. “MĒS AR VĪRU PATIESĪBĀ CERĒJĀM UZ ZĒNU/MEITENI”
Dažkārt vecāki par to nekautrējas runāt tieši bērna priekšā, kuram daba ir devusi citu dzimumu. Vai ir vērts pieminēt, cik nepatīkami var būt – gan zēnam, gan meitenei – apzināties, ka viņš nemaz nav tas, ko īsti gribēja vecāki? Vai šajā gadījumā ir iespējams kaut kādā veidā iegūt viņu piekrišanu, ja sākotnēji izrādījās nevēlams?
3. “ANNA, PROTAMS, IR SKAISTA, ATŠĶIRĪBĀ NO TEVIS”
Lielākajai daļai vecāku bērns a priori ir visgudrākais un skaistākais. Taču reizēm nāk atziņa, ka viņš nav tik veiksmīgs kā vienaudži, drauga meitai ir garāki un biezāki mati, bet kaimiņu puika ir matemātikas ģēnijs. Diez vai ir vērts bērnam par to vēlreiz atgādināt, viņš droši vien zina, kurš no viņa klasesbiedriem un draugiem pagalmā ir kaut kādā ziņā labāks par viņu. Neaizmirstiet, ka bērnam ir jūsu gēni, tāpēc, ja kāds ir vainīgs pie tā, ka viņa izskats neatbilst jūsu priekšstatiem par skaistumu, tas ir jūsu dēļ.
4. “KURAM CITAM BEZ MANIS TU ESI VAJADZĪGS”
Bīstama frāze, ar kuru daudziem vecākiem un vecmāmiņām patīk manipulēt ar bērniem un pusaudžiem. Tātad jūs, šķiet, devalvējat bērnu, paziņojat, ka viņš ir tukša vieta un viens šajā pasaulē, un jūs darāt viņam labu, rūpējoties. Jūs varat to teikt, jo esat aizvainots, bet tas jūs neattaisno. Un kam tu esi vajadzīgs šajā gadījumā? Padomā par to.
5. “TAVU VIEDOKLI NEVIENS NEJAUTĀJA”
Vecāki ātri pierod pieņemt lēmumus savu bērnu vietā, jo uzskata, ka bērni nav pietiekami kompetenti. Vairākos jautājumos tā patiešām ir taisnība – bet kā bērns izaugs par personību, ja neļausi viņam izvēlēties apģērbu, brokastis vai hobiju? Ja jūs pastāvīgi demonstrējat, ka jums ir vienaldzīgs jūsu dēla vai meitas viedoklis, jūs pārvēršat viņu par sekotāju.
Pieaugušā dzīvē šādai personai būs grūti, jo viņa ieraduma dēļ turpinās piekrist citu cilvēku viedokļiem, nekoncentrējoties uz savām vēlmēm. Jūs arī parādāt savam bērnam, ka jums ir vienalga, kā viņš jūtas, un drīz viņš sāks no jums slēpt patiesību.
6. “TE NEKAS NAV TAVS, ŠAJĀ MĀJĀ SAIMNIEKS ESMU ES”
Šķiet, tiklīdz bērnam iestājas pubertāte, šī frāze mājā sāk skanēt arvien biežāk. Galu galā pusaudzis arvien skaļāk sāk runāt par savām vēlmēm un vajadzībām – dažreiz tādā formātā, ka viņa vecāki ar to nav apmierināti.
Taču šis formulējums it kā mudina bērnu meklēt pusslodzes darbu, lai kaut kā attaisnotu jumtu un maizi, ko mamma un tētis viņam laipni sagādā. Viņš sāk justies vainīgs par to, ka ar savu eksistenci apgrūtina vecākus – lai gan jebkurā brīdī var pateikt: “Es lūdzu tevi dzemdēt mani”?
7. “TU NEKAD NEMAINĪSIES”
Pat ja jums nepatīk, kā jūsu bērns uzvedas noteiktās situācijās, vai jūs izmisīgi vēlaties iedvest viņā alkas pēc apgaismības un motivācijas mācīties, jums nevajadzētu pielikt punktu viņam ar šo frāzi. Ko sasniegsi, likdams bērnam vēl vairāk vilties par savām spējām? Ja jūs neticat savam bērnam, viņš neticēs arī sev.
8. “ATKAL RUNĀ MUĻĶĪBAS”
Atgriezīsimies pie tā, par ko runājām sākumā – bērnu problēmas, salīdzinot ar mūsējām, šķiet naiva muldēšana, kas nav uzmanības vērta. Mūs var kaitināt, kā bērns izpauž sevi ar mēli, cik neveikli viņš konstruē frāzes un atkārto vienu un to pašu. Taču sarunas ir ļoti svarīgas – augošam cilvēkam ir vajadzīgs uzmanīgs klausītājs, kas spēj izrādīt līdzdalību un kaut ko ieteikt. Ja jūs pastāvīgi devalvējat to, ko bērns jums mēģina pateikt, par uzticēšanos nevar būt ne runas – pieaugot, viņš jums neko neteiks.