Vecāki tērē daudz spēka un enerģijas, lai dotu saviem bērniem visu labāko. Diemžēl pārlieku liela mīlestība un rūpes par bērniem bieži stājas ceļā patstāvības, atbildības un līdera īpašību attīstībā.
Šo problēmu ir izpētījis Tims Elmors, līderības speciālists un daudzu bestselleru par bērnu audzināšanu autors. Viņš ir uzsvēris tipiskās vecāku kļūdas, kas traucē bērniem sasniegt panākumus pieaugušo dzīvē. Mēs rekomendējam visiem esošajiem un topošajiem vecākiem iepazīties ar T. Elmora rakstu, lai nepieļautu līdzīgas situācijas.
1. Mēs neļaujam bērniem piedzīvot risku
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā briesmas draud aiz katra stūra. To saprotot, mēs darām visu, lai aizsargātu savus bērnus. Bet Eiropas psihologi ir pārliecināti, ja bērns nespēlējas uz ielas, ja viņš ne reizi nav nokritis un nobrāzis ceļus, tad pieaugušo dzīvē viņš bieži vien cieš no dažādām fobijām un kompleksiem.
Bērniem ir dažas reizes jānokrīt, lai saprastu, ka tas nav nekas traks. Pusaudzim ir jāpastrīdās un jāpārdzīvo mīlestības sāpes, lai kļūtu emocionāli nobriedušam – bez tā nav iespējamas ilgstošas attiecības. Ja vecāki norobežo bērnu no visiem dzīves riskiem, ir liela iespējamība tam, ka bērns var izaugt par augstprātīgu un iedomīgu pieaugušo ar zemu pašvērtējumu.
2. Mēs pārāk ātri cenšamies palīdzēt
Mūsdienu paaudzes jaunatne nav attīstījusi sevī noteiktas prasmes, kas vēl pirms 30 gadiem bija katram bērnam. Mēs cenšamies visur palīdzēt bērnam, ielencam viņu pārmērīgās rūpēs, tādējādi atņemam viņam nepieciešamību pašam risināt problēmas un meklēt izeju no sarežģītām situācijām.
Agri vai vēlu, bet bērns pierod pie tā, ka kāds atnāks palīdzēt. Reālajā dzīvē tā nebūs, tādā veidā bērns izrādīsies negatavs pieaugušo dzīvei.
3. Mēs pārāk viegli sajūsmināmies par bērniem
Jautājumu par bērnu pašnovērtējumu skolās sāka pētīt 1980. gados. Daudzās sacensībās sāka strādāt princips “katrs ir uzvarētājs”, “Pateicība katram dalībniekam” utt. Tāda pieeja ļauj bērnam justies īpašam, bet pētījumi rāda, ka šai metodei ir iepriekš neparedzētas sekas.
Ar laiku bērns sāk ievērot, ka mamma un tētis ir vienīgie, kas uzskata, ka viņš ir brīnišķīgs, kamēr neviens cits pat to nepiemin. Bērni sāk šaubīties savu vecāku skatījumā. Viņiem, protams, ir patīkami, ka viņus slavē, bet bērni saprot, ka nekāda viņu nopelna tur nav. Ja mēs pārāk viegli sajūsmināmies par bērniem, viņi sāk krāpties, pārspīlēt un mānīties, lai izvairītos no sarežģītākām situācijām. Kad pieaug, nav spējīgi pretoties un tikt galā ar tām.
Lasi arī: Kāpēc mēs pārstājam just labsajūtu par to, kas mums ir un ko tik ilgi esam vēlējušies
4. Mēs ļaujam vainas apziņai stāties priekšā panākumiem
Jūsu bērnam nav jāmīl Jūs katru minūti. Bērns varēs pārdzīvot vilšanos, bet viņš diezin vai varēs mainīt to, ka ir izlutināts. Nebaidieties teikt bērniem “nē” un “ne tagad” un ļaujiet viņiem cīnīties par to, ko viņi tiešām ciena un lolo.
Bieži mēs dodam bērniem to, ko viņi lūdz, kā atlīdzību. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad mums šķiet, ka nav godīgi apdalīt citus. Tādā veidā par viena bērna nopelniem labumus saņem visi – tā bērni pierod pie nepelnītas atlīdzības. Dzīvē tā nebūs. Ja ģimenes attiecības tiek veidoties tikai balstoties materiālās vērtībās, bērni nejutīs ne iekšēju motivāciju, ne mīlestību.
5. Mēs nedalāmies ar pašu agrākajām kļūdām
Pienāks diena, kad pusaudzis gribēs kļūt patstāvīgs un iegūt savu pieredzi. Kā pieaugušajiem mums ir jādod iespēja to darīt, taču tas nenozīmē, ka mēs nevaram viņiem mazliet palīdzēt tikt galā ar sadzīves reālijām.
Pastāstiet savas kļūdas, kuras pieļāvāt viņu vecumā, bet neesiet pārāk pamācošs – tādas mācības uzreiz tiks noraidītas. Bērniem ir jābūt gataviem tikties ar realitāti un jābūt gataviem atbildēt par savu rīcību. Padalieties ar to, ko Jūs izdzīvojāt līdzīgās situācijās un kā tās atrisinājāt, un ko no tā iemācījāties.
6. Mēs kļūdaini uzskatām, ka intelekts un apdāvinātība ir briedums
Intelekts bieži tiek uztverts kā brieduma līmenis bērnam, rezultātā vecāki domā, ka gudrs bērns ir gatavs tikties ar reālo dzīvi. Diemžēl tas tā nav.
Tikai tāpēc, ka bērns ir apdāvināts vienā sfērā, nenozīmē, ka viņš viegli tiks galā ar visām. Nav nekāda maģiskā “atbildības vecuma” vai tiešu norāžu par to, kad bērnam ir laiks piešķirt zināmu brīvības līmeni. Ir pārbaudīta patiesība – vērojiet citus bērnus tajā pašā vecumā. Ja ievērojat, ka viņi ir vairāk brīvi savās izvēlēs vai vairāk patstāvīgi, iespējams, Jūs pats ierobežojat bērna neatkarības līmeni.
7. Mēs paši nedarām to, ko mācām bērniem
Katra vecāka atbildība ir palīdzēt izveidot dzīves modeli bērnam. Dzīves, kurā viņi būs galvenajā lomā un uzņemsies atbildību par savu rīcību un vārdiem. Skatoties patiesībai acīs, iesākumā jābūt tādam pašam. Bērns mācīsies ne no Jūsu vārdiem, bet no darbiem. Angļu ticējums vēsta, ka nevajag audzināt bērnus, viņi tik un tā būs līdzīgi Tev – jāaudzina pašam sevi.