Deviņus mēnešus sieviete nēsā bērnu, jūt, kā viņš aug, jūt ar viņu emocionālu un fizisku saikni. Viņas ķermenī notiek izmaiņas, arī tādas, kas ir uz hormonāla fona – tā daba palīdz sagatavoties jauna ģimenes locekļa ienākšanai pasaulē. Bet tas viss nenotiek ar tēvu. Un gadās, ka pēc dēla vai meitas piedzimšanas tēvišķās jūtas viņā uzreiz neatmostās. Kā būt?
Bieži no sievietēm mēs dzirdam: “Jūs mūs nesaprotat!”. Un mēs tiešām īsti nesaprotam, it īpaši, ja runa ir par audzināšanu. Mātes un tēva jūtas pēc būtības ir ļoti atšķirīgas.
Mums šķiet, ka tēvišķajai mīlestībai pret jaundzimušo mūsos ir jārodas dabiski līdz ar bērna parādīšanos. Diemžēl tas notiek tikai sievietēm. “Tēvišķās jūtas” nav kaut kas tāds, kam vajadzētu rasties vīrietī pašam no sevis.
Sieviete bērnu uztver kā savu turpinājumu. Turklāt daba viņu iedrošina, iemetot asinīs lielu daudzumu oksitocīna – maiguma un jutekliskās pieķeršanās hormona. Vīriešiem noteikti ir liegts pirmais, un viņu oksitocīna līmenis principā ir zemāks nekā sievietēm.
KAS VĪRIEŠIEM IR TĒVIŠĶĪBA
Vīrieši pārsvarā ir racionālas būtnes. Emocionālā līmenī mēs uztveram tēvu kā jaunu sociālo statusu. Viņš ir tas, kurš biedē. Tagad mēs esam atbildīgi par sevi, savu sievieti un kopīgo bērnu, lai gan iekšēji neesam tam gatavi. Parasti tam nav iespējams iepriekš sagatavoties, it īpaši, ja bērns ir pirmais. Un šīs bailes no atbildības mēs uztveram kā maigu jūtu trūkumu pret bērnu.
Mums nepatīk zaudēt un nonākt neveiklās situācijās. Mēs baidāmies justies nepietiekami pieredzējuši, mēs baidāmies kļūdīties. Un šīs bailes vīriešiem ir diezgan dabiskas. Tici man, arī tava sieviete baidās, bet mums ir grūtāk samierināties ar to, ka varbūt neesam pietiekami labi.
Mēs neesam gatavi jaunu uzdevumu un pienākumu pārpilnībai, kas uz mums gulstas līdz ar mazuļa parādīšanos. Bet tieši šis svarīgais posms padara mūs par patiesi pieaugušajiem, un mums tas ir jāiztur godam. Mēs sākam saprast, kas ir atbildība un patiesa mīlestība. Mēs saprotam, cik svarīgi mums ir mūsu tuvie cilvēki, pret kuriem, iespējams, iepriekš izturējāmies bez pienācīgas uzmanības.
Tieši vecāku statuss liek mums augt, uzņemties atbildību par vāju un atkarīgu mazuli un kļūt par viņa atbalstu. Caur šo transformāciju rodas iekšējā spēka un patiesās vērtības un nozīmes sajūta. Ne formāla, ne tēlota, bet patiesa.
KĀ “IZAUDZINĀT” TĒVA JŪTAS SEVĪ
Tēvišķas jūtas ne vienmēr rodas “automātiski”. Tie ir iekšējā darba ar sevi rezultāts. Mums ir jāsaprot, jāpieņem un jāpārvar savas zemapziņas bailes un kompleksi, lai spertu soli pretī mazajam cilvēciņam. Tas ir izaicinājums sev: es jau esmu kļuvis par tēvu, tagad man jāiemācās par tādu būt.
Pirmais solis ir emocionāls un fiziskais atbalsts mātei
Apņem viņu ar rūpēm, palīdzi mājas darbos un bērna vajadzībās. Viņai klājas daudz grūtāk nekā tev.
Otrais solis ir iegūt nepieciešamās zināšanas
Protams, labāk ir izpētīt bērna aprūpes jautājumu un reakciju uz tipiskām problēmsituācijām pirms viņa dzimšanas. Bet, ja neesat to izdarījis iepriekš, uzziniet visu par aprūpi, barošanu, ārstēšanu, iespējamām problēmām, bērna psiholoģisko attīstību pirmajos dzīves gados. Tas palīdzēs jums labāk saprast, kas notiek. Galu galā jums būs vieglāk.
Trešais solis: pavadiet pēc iespējas vairāk laika ar savu bērnu.
Cik vien iespējams, mijiedarbojieties ar savu meitu vai dēlu atbilstoši viņu vecumam. Izmantojiet zināšanas, kas iegūtas no uzticamiem avotiem, veidojiet emocionālu un vizuālu kontaktu. Šeit ir svarīga prakse. Drīz jūs redzēsiet, kā bērns uz jums reaģē ar smaidu.
Ceturtais solis ir saņemt prieku no saskarsmes ar bērnu
Sākumā tas būs grūti un nesaprotami, un šī sajūta nenāks uzreiz. Bet drīz jūs sāksiet izjust patiesu prieku sazināties ar mazuli. Sajutīsiet, cik šī sajūta ir spēcīga un iedvesmojoša.
Tēvi nav dzimuši, tēvi tiek radīti. Un tad tas, vai būsim labi tēvi vai slikti, ir mūsu rokās. Ja pārņems bailes un neizlēmība, tad mēs būsim tādi tēvi. Ja būsim gatavi uzņemties atbildību un konsekventi virzīties uz mērķi, tas atmaksāsies ar uzviju.