Pašcieņa ir jūtama ķermenī, jūtama citos cilvēkos, bet par to ir grūti runāt. Ko nozīmē “cieņa”? Un ko nozīmē “cienīgs”? Kurš nosaka, kas ir cienīgs, kas nav, un pēc kādiem kritērijiem mēs atdalām pirmo no otrā?
Es ieklausos savās sajūtās, sašķiroju vārdus un frāzes, kas ienāk prātā. Parādās frāze “Stāvi pāri, uzvedies cienīgi, nenogrimsti līdz viņa/viņas līmenim!”! Turklāt tas parādās kontekstā ar citas personas apvainojumu pret mani. Es domāju, ka ideja “stāvi pāri!” ir lielisks palīgs tieši tiem, kam patīk pazemot citus cilvēkus. “Es tevi pazemoju, bet tu neuzdrošinies sevi aizstāvēt!” Vai arī tas ir no bērnības un pusaudža pieredzes: “Nu, ko tu – apvainojies, vai kā?!”
Kādreiz dzirdētās sievietes pārdzīvojumi ir iestrādāti asociāciju ķēdē, jo viņa kādā strīdā kļuva par “tirgus dīgli” un viņai par to ir šausmīgs kauns. Manā prātā rodas arī bēdīgi slavenais “ticīgo jūtu aizskaršana” un “goda un cieņas aizskaršana”… Pazemojums ir vārds, un pieredze, kas slēpjas aiz tā, man rezonē kā cieši saistīta ar cieņas jēdzienu. Un vēl viena sajūta ir cieņa. Šķiet, ka puzle sāk veidoties.
Kas ir cieņa kā tāda? Tā ir sajūta, kas rodas, kad pamanām citā cilvēkā to, ko paši uzskatām par svarīgu un nozīmīgu, uz ko paši tiecamies. Tas nozīmē, ka pašcieņa ir vienāda, tikai vērsta uz savu “es”. Es cienu sevi par to, ka dažas manas darbības un darbi atbilst maniem priekšstatiem par to, kas ir vērtīgs.
Es izceļu divus cieņas veidus: pamata, “progresīvu” un iegūto, “pelnītu”. Pamata cieņa ir cilvēka vērtība kā tāda, pārliecība par savām tiesībām būt neatkarīgi no tā. Sava veida “avanss”: es atzīstu tevi par vērtīgu un sev līdzvērtīgu, vēl pirms es tevi satieku.
Tas attiecas arī uz tevi pašu. Pašcieņa balstās uz šo. Neskatoties uz visu, man ir tiesības būt, man ir sava vieta šajā pasaulē, un nevienam nav tiesību to atņemt. Mēģināt pazemot nozīmē mēģināt iemest cilvēku no šīs vietas netīrumos. Lieciet viņam šaubīties, ka viņam pat ir tiesības uz kaut ko. “Tava vieta ir…”
Cieņa pret sevi nozīmē pamanīt sevī to, ko saproti kā vērtīgu un svarīgu. Pirmkārt – savas vajadzības, emocijas un dzīves vērtības. Un tāpēc ir nepieciešams tās izjust un iztēloties savu vērtību sistēmu, tas ir, personīgo ētiku piedzīvot reālā pieredzē. Un šis ceļš ir austs no cerībām un vilšanās, kauna un negoda no neveiksmēm, triumfa, cīņas par atzinību un daudz kā cita.
Šī ētika neizbēgami mainās laika gaitā, jo bagātinās ar jaunu pieredzi. Tas, kas vienā vecumā šķita zelts, citā pārvēršas par misiņu. Arī labs, bet ne zelts.
Atkal atceros kādu sievieti, kura bija noraizējusies, ka, sargājot savu mazo dēlu no svešā tēta agresijas, viņa uzvedās “kā nežēlīgsa tirgus sieva”. Ja ētiskajā hierarhijā “būt citiem patīkamam” dažkārt ir augstāk nekā “savu bērnu aizsardzība”, jā, tad var rasties kauns un pašcieņas zudums. Ja tavs dēls ir nozīmīgāks, pašcieņa tikai stiprināsies.
Domāju, ka šīs hierarhijas apzināšanā slēpjas iespēja pretoties manipulatoriem, kuri mēģina mūs apvainot vai pazemot, un pēc tam, lai sevi pasargātu, devalvē mūsu sašutumu ar šādiem mēģinājumiem: “Viņi nes ūdeni pāri apvainotajam”, “ Stāvi augstāk par šo, aizmirsti”, “Tu esi saprātīgs cilvēks”, “Es tikai jokoju, vai tu nesaproti jokus?”.
Es gribu atbildēt: “Redziet, man nepatīk, ja viņi tā izturas pret mani. Un man ir vienalga, kas, jūsuprāt, ir nepieciešams, lai būtu virs tā. Mēģina mani pazemot – vai nu beidz, vai arī viss. Ar mani tas nav iespējams. Pat izlikties. Pat vienreiz.” “Stāvi pāri!” – laba manipulācija tiem, kam patīk sevi apvainot, bet baidās stāties pretī sekām.
Var, protams, sajaukt pašcieņu un lepnumu – tā dara daudzi. Bet lepnums par ķermeni tiek definēts kā sajūta, kas veidojas un sprāgst no iekšpuses, un pašcieņa tiek definēta kā stabilitātes, kodola, stingrības sajūta. Es arī domāju, ka pašcieņa ir ne tikai noteiktu darbību sekas, bet arī cēlonis, vadlīnija, kas veido augšupejošu spirāli: es to daru, jo cienīšu sevi par to, un es cienu sevi par to, ka tā rīkojos.
Cilvēkiem ar labi veidotu pasaules uzskatu un personīgo ētiku piemīt tādas bailes: nodot sevi, tas ir, darīt kaut ko tādu, kas liks pārstāt sevi cienīt. Un šī ir ļoti spēcīga vadlīnija, kas ļauj dzīvē daudz ko likt savā vietā.
Taču es nezinu cilvēkus, kuri paši savai dziesmai nekad neuzkāptu uz rīkles un par tādiem neizliktos. Ir ērti būt ar principiem, taču dažreiz dzīve sagādā uzdevumus, kuros nav labu risinājumu, un jebkurā gadījumā tu kaut ko sevī nodosi. Tas notiek.
Un dažreiz arī bez šādām alternatīvām mēs izdarām izvēli, par ko tad maksā mūsu sirdsapziņa. Viņš atteicās no drauga, jo citi viņu nosoda, nevarēja sevi aizstāvēt kaut kādā konfliktā. Mēs varam atcerēties daudzus piemērus, kad mums neizdodas, jo cieš pašcieņa. Kā tad to atjaunot? Atbilde ir vienkārša: dari to, ko cieni. Tas ir viss.
Nav nepieciešams mēģināt labot pagātni. Turklāt viena no manām cienījamākajām iezīmēm ir spēja atzīt savu nepilnību un neveiksmes vai kauna brīdī piecelties un, piedzīvojot kaunu vai bailes, tomēr iet sev svarīgā virzienā. Tāpēc kāda cita neveiksme man nav iemesls, lai zaudētu cieņu pret cilvēku.
Svarīgi ir nevis tas, kas tev ir, bet gan tas, ko tu esi izdarījis. Un, ja mēs turpinām tālāk, ir svarīgi ne tik daudz tas, ko jūs izdarījāt, bet gan to, kādas īpašības jūs parādījāt, lai to izdarītu. Attiecīgi veiksme vai neveiksme kļūst par relatīvām kategorijām. Nozīmīgāks ir tas, kā es gāju uz panākumiem vai neveiksmēm un kā es tos uztvēru: uzpampis no svarīguma, kritu sevis noniecināšanā, vienkārši priecājos par uzvaru, sēroju, sakodu zobus un piecēlos pēc sakāves.
Bērni, starp citu, labi izjūt šo atšķirību. Ja vēlaties uzslavēt, pievērsiet uzmanību īpašībām, kuras bērns parādīja, lai kaut ko sasniegtu, nevis sasniegumiem kā tādiem. Tad viņš iemācīsies cienīt savus centienus neatkarīgi no tā, vai viņam tas izdodas vai neizdodas.
Tiek veidota sava veida hierarhija tam, kas ir pelnījis cieņu, no nenozīmīga līdz svarīgam:kaut kā sasniegšana, īpašības, kuras cilvēks parāda savā darbībā.
Tātad pašcieņa ir spēja novērtēt savu eksistenci kā tādu, saskatīt sevī to, ko viņš uzskata par nozīmīgu, un spēja koncentrēties uz šīm vērtībām. Tomēr nav nepieciešams saskatīt sevī kaut ko vērtīgu. Jūs to varat izveidot – vienkārši darot to, ko uzskatāt par cieņas vērtu. Es nezinu citu veidu, kā iegūt pašcieņu.