Ir nepieņemami iekārot drauga sievu – gan pēc vīriešu draudzības kodeksa, gan pēc morāles standartiem. Bet ja tu esi viņā iemīlējies? Klusēt un cīnīties ar savām jūtām? Mūsu varone neapzināti kļuva par šāda stāsta dalībnieci. Un psiholoģe skaidroja darbību būtību – gan viņas, gan vīra drauga.
“VIŅŠ IR LABS VĪRIETIS, PELNĪJIS LAIMI”
Juta, 37 gadi
“Mēs ar Juri satikāmies ar kopīgiem draugiem Jaungada svinībās un kopā atstājām ballīti. Un gadu vēlāk viņi nolēma apprecēties. Kāzās pamanīju, ka Andris, līgavaiņa labākais draugs, nenolaida no manis acis. Mēs, protams, bijām pazīstami jau ilgu laiku, bet šī bija pirmā reize, kad viņš uz mani tā paskatījās. Tomēr es to atcerējos vēlāk.
Dzīvojām laimīgi: apvienojām piektā kursa studijas ar nepilna laika darbu, par mazu naudu īrējām dzīvokli no draugiem. Tad es sāku pievērst uzmanību Andra uzvedībai. Pēc dzeršanas viņš varētu pateikt kaut ko dīvainu.
Reiz mums bija ciemiņi, esbiju pie spoguļa gaitenī, un viņš pienāca aiz muguras, pastiepa man rokas un atvilka tās atpakaļ, nepieskaroties man. Citreiz mēs ģērbāmies, arī lielā pulkā, un viņš man palīdzēja uzvilkt mēteli. Kad es biju ļoti tuvu, viņš ļoti klusi teica – vai nu sev, vai man: “Cik tu esi skaista …”
Toreiz priecājos par jaunu dzīvi – brīvību no vecāku pārmērīgas aizsardzības, savu mīlestību pret vīru, savas “pieaugušā vecuma” sajūtu un neatvairāmību. Apzināti un neapzināti flirtēju ar Andri, flirtēju – tomēr viss bija pieklājības robežās.
Pēc kāda laika Andris pazuda no redzesloka. Vīrs viņu dažreiz redzēja viens pret vienu un teica, ka draugam ir draudzene. Es jutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai, bet tajā pašā laikā es patiesi priecājos: viņš ir labs cilvēks, viņš ir pelnījis laimi.
Mēs nebijām redzējuši viens otru sešus mēnešus, likās, ka Andris no manis izvairās. Taču mēs ar vīru bijām uzaicināti arī uz viņa dzimšanas dienas ballīti. Es satiku viņa draudzeni, man viņa patika. Draudzīga un pieklājīga, viņa necentās man tuvoties. Viņi izskatījās laimīgi un, jāsaka, bija skaists pāris. Mēs sākām kaut kur biežāk izkļūt četri vai lielā kompānijā. Tātad pagāja vēl daži mēneši. Andris bildināja savu draudzeni, viņi plānoja kāzas.
Kādu dienu mēs visi bijām manu vecāku mājā, kur mēs ar vīru sastrīdējāmies – es pat neatceros, kāpēc. Viss notika burtiski draugu priekšā. Es sapratu, ka tagad raudāšu, un aizgāju no visiem. Drīz Andris mani panāca. Es raudāju, un viņš mani apskāva un teica kaut ko mierinošu. Draudzīgi, nebija nekā nepieklājīga. Domāju, ja mans vīrs redzētu šo ainu, viņš netraucētu – draugs draugu mierina, kas tur vainas.
Mani pārsteidza viņas vārdi: “Tev nav vajadzīga neviena cita kā tikai viņa. Nemāni sevi.” Viņš apstājās un teica tikai: “Piedod.” Es aizgāju, lai ļautu viņiem runāt. Taču drīz vien viņa aizgāja viena, pat neļaujot viņam paņemt viņas roku.
Mēs atkal neredzējāmies pāris mēnešus. No sava vīra es zināju, ka viņi izšķīrās. Es jutos vainīga, lai gan neko sliktu nedarīju. Un tad es pārgāju uz savu dzīvi – grūtniecības tests uzrādīja divas svītras, mēs ar vīru priecājāmies un veidojām nākotnes plānus. Juris dalījās savā priekā ar Andri… Un tad viņš man pastāstīja, ka pēkšņi pieņēmis darba piedāvājumu un aizbraucis uz Tālajiem Austrumiem.
Mums ir meita. Un Andris ir viens, viens un dzīvo kaut kur netālu no Klusā okeāna. Mēs neredzējāmies, mēs neko neizrunājām. Tikai katru gadu savā dzimšanas dienā no viņa saņemu vienu un to pašu ziņu ar īsu apsveikumu. Un nez kāpēc katru reizi jūtu skumjas un… vainas apziņu.
“ŠIS IR STĀSTS, KURĀ VĪRIETIS PATS NES ATBILDĪBU PAR SAVĀM CIEŠANĀM.”
PSIHOLOĢES VIEDOKLIS
Tādi stāsti gadās. Un nereti sieviešu auditorija nosoda sievu, kura “tīšām” izdara ko īpašu, zina dažus trikus, kā paturēt pie sevis nabagu (kuru parasti žēlo). Ikviens zina šos izteicienus: “Liec viņam saprast, ka nekas nebūs”, “Atšuj viņu, viņam būs labāk”, “Viņa viņu moka”. Protams, ir arī skaudības elements.
Stāstā par varoni ļoti precīzi aprakstītas viņa sievas jūtas. Tas ir raksturīgs sievietes dabai – vēlme izpatikt, flirtēt. Jā, un visi vēlas būt pieprasīti, pamanāmi jebkurā dzīves jomā – īpaši personīgajā. Un tas ir labi.
Ļoti gudra izrādījās drauga līgava, kura nepiekrita būt mīļotā dzīvē otrajā plānā. Viņa saprata mīļotā jūtas un varēja aiziet. Kāpēc? Jo viņa pietiekami labi izturējās pret sevi, saprata savu pašvērtību. Un viņa precīzi zināja, kādu vietu vīrieša sirdī viņa vēlas ieņemt.
Burvība ir tāda, ka šis ir stāsts par vīra draugu, nevis par sievu. Varbūt bērnībā viņam vai viņa mātei patika pasakas, kurās tika apdziedāta vienīgā mīlestība uz visiem laikiem. Un bērnībā viņš pieņēma domu, ka ir pareizi būt monogāmam (atcerieties Andersena “Mazo nāriņu”). Jūs izvēlējāties vienreiz un veicat šo izvēli visu savu dzīvi, un jūs maksājat neticamu cenu par šo mīlestību.
Vai arī viņš uzsūca romantisku ideju par skaistu neatlīdzināmu sajūtu – kā viduslaiku bruņinieks nepieejamai skaistajai dāmai. Viņas dēļ varēja veikt varoņdarbus un pat upurēt sevi. Bet galvenais ir uzlikt uz pjedestāla, nodziedāt un atcerēties par attālumu, un dažreiz izveidot to pats, lai ideāls būtu nesasniedzams.
Vai varbūt viņam bija daudz traumu. Viņam bija bīstami izrādīt mīlestību, izrādīt jūtas, tās pieņemt, atvērties, veidot dialogu. Tas ir daudz grūtāk, enerģiju patērējošs un neparedzamāks nekā ciešanas par Skaisto dāmu.
Svarīga nianse: gandrīz vienmēr viņš viņu nepazīst pa īstam, tuvu. Nav nejaušība, ka stāsta varonis slavēja savas mīļotās ārējo izskatu. Un arī tas var runāt par noteiktu tēlu viņa galvā, kurā viņš iemīlējās. Katrā ziņā šis ir stāsts, ko viņš dzīvo pats un kurā viņš pats ir atbildīgs par savām ciešanām.