Kā atbrīvoties no neapzinātas destruktīvas attieksmes, kas neļauj mums dzīvot laimīgi un piepildīt sevi? Kognitīvās uzvedības terapijas (CBT) metode ir vērsta uz šīs problēmas risināšanu. Pieminot tās dibinātāju Āronu Beku, mēs publicējam rakstu par CBT darbību.
2021. gada 1. novembrī nomira Ārons Temkins Beks – amerikāņu psihoterapeits, psihiatrijas profesors, kurš vēsturē iegājis kā kognitīvi-biheiviorālā virziena radītājs psihoterapijā.
“Psiholoģisko problēmu izpratnes un risināšanas atslēga ir pacienta prātā,” sacīja psihoterapeits. Viņa revolucionārā pieeja darbam ar depresiju, fobijām un trauksmes traucējumiem ir uzrādījusi labus rezultātus terapijā ar klientiem un kļuvusi populāra profesionāļu vidū visā pasaulē.
KAS TAS IR?
Šī psihoterapijas metode uzrunā apziņu un palīdz atbrīvoties no stereotipiem un aizspriedumainiem priekšstatiem, kas liedz mums izvēles brīvību un mudina rīkoties pēc parauga.
Metode ļauj nepieciešamības gadījumā koriģēt pacienta bezsamaņā esošos, “automātiskos” secinājumus. Viņš tos uztver kā patiesību, bet patiesībā tie var ļoti izkropļot reālos notikumus. Šīs domas bieži kļūst par sāpīgu emociju, neatbilstošas uzvedības, depresijas, trauksmes un citu slimību avotu.
DARBĪBAS PRINCIPS
Terapijas pamatā ir terapeita un pacienta kopīgs darbs. Terapeits nemāca pacientam pareizi domāt, bet kopā ar viņu saprot, vai ierastais domāšanas veids viņam palīdz vai traucē. Panākumu atslēga ir aktīva pacienta līdzdalība, kas ne tikai strādās sesijās, bet arī pildīs mājas darbus.
Ja sākumā terapija koncentrējas tikai uz pacienta simptomiem un sūdzībām, tad pamazām tā sāk skart neapzinātās domāšanas jomas – galvenos uzskatus, kā arī bērnības notikumus, kas ietekmējuši to veidošanos. Svarīgs ir atgriezeniskās saites princips – terapeits pastāvīgi pārbauda, kā pacients saprot terapijā notiekošo, un pārrunā ar viņu iespējamās kļūdas.
PROGRESS
Pacients kopā ar psihoterapeitu noskaidro, kādos apstākļos problēma izpaužas: kā rodas “automātiskās domas” un kā tās ietekmē viņa idejas, pieredzi un uzvedību. Pirmajā seansā terapeits tikai uzmanīgi klausās pacientu, bet nākamajā detalizēti pārrunā pacienta domas un uzvedību daudzās ikdienas situācijās: par ko viņš domā, kad pamostas? Kā ar brokastīm? Mērķis ir izveidot sarakstu ar momentiem un situācijām, kas izraisa trauksmi.
Tad terapeits un pacients plāno darba programmu. Tas ietver uzdevumus, kas jāizpilda vietās vai apstākļos, kas izraisa trauksmi – brauciet ar liftu, paēdiet vakariņas sabiedriskā vietā… Šie vingrinājumi ļauj nostiprināt jaunas prasmes un pamazām mainīt uzvedību. Cilvēks iemācās būt mazāk stingrs un kategorisks, saskatīt dažādas problēmsituācijas šķautnes.
Terapeits pastāvīgi uzdod jautājumus un izskaidro punktus, kas palīdzēs pacientam izprast problēmu. Katra sesija atšķiras no iepriekšējās, jo katru reizi pacients nedaudz pavirzās uz priekšu un pierod dzīvot bez terapeita atbalsta saskaņā ar jauniem, elastīgākiem uzskatiem.
Tā vietā, lai “lasītu” svešas domas, cilvēks iemācās atšķirt savas, sāk citādi uzvesties, un rezultātā mainās arī viņa emocionālais stāvoklis. Viņš nomierinās, jūtas dzīvāks un brīvāks. Viņš sāk draudzēties ar sevi un pārstāj tiesāt sevi un citus cilvēkus.
KĀDOS GADĪJUMOS TAS IR NEPIECIEŠAMS?
Kognitīvā terapija ir efektīva depresijas, panikas lēkmju, sociālās trauksmes, obsesīvi-kompulsīvo traucējumu un ēšanas traucējumu gadījumā. Šo metodi izmanto arī alkoholisma, narkotiku atkarības un pat šizofrēnijas ārstēšanai (kā atbalsta metodi). Tajā pašā laikā kognitīvā terapija ir piemērota arī zema pašvērtējuma, attiecību grūtību, perfekcionisma un vilcināšanās risināšanai.
To var izmantot gan individuālajā darbā, gan darbā ar ģimenēm. Bet tas nav piemērots tiem pacientiem, kuri nav gatavi aktīvi piedalīties darbā un sagaida, ka terapeits sniegs padomu vai vienkārši interpretēs notiekošo.
CIK ILGI JĀLIETO TERAPIJA? CIK TAS MAKSĀ?
Tikšanos skaits ir atkarīgs no klienta vēlmes strādāt, no problēmas sarežģītības un viņa dzīves apstākļiem. Katra sesija ilgst 50 minūtes. Terapijas kurss ir no 5-10 sesijām 1-2 reizes nedēļā. Dažos gadījumos terapija var ilgt vairāk nekā sešus mēnešus.
METODES VĒSTURE
1913. gads Amerikāņu psihologs Džons Vatsons publicē savus pirmos rakstus par biheiviorismu. Viņš mudina kolēģus pievērsties tikai cilvēka uzvedības izpētei, saiknes “ārējais stimuls – ārējā reakcija (uzvedība)” izpētei.
1960. gadi Racionāli emocionālās psihoterapijas pamatlicējs, amerikāņu psihologs Alberts Eliss deklarē starpposma nozīmi šajā ķēdē – mūsu domas un idejas (izziņas). Viņa kolēģis Ārons Beks sāk pētīt zināšanu jomu. Izvērtējot dažādu terapiju rezultātus, viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu emocijas un mūsu uzvedība ir atkarīga no mūsu domāšanas stila. Ārons Beks kļuva par kognitīvi-biheiviorālās (vai vienkārši kognitīvās) psihoterapijas dibinātāju.