Laimīga nekā nedarīšana parasti nozīmē, ka mēs darām to, ko vēlamies darīt. Un kas notiek ar mūsu psihi, ja mēs patiešām neko nedarām, neizvirzām sev nekādus uzdevumus un netiecamies ne uz ko? Un pats galvenais, kā izkļūt no šī briesmīgā stāvokļa? Atbild psihoterapeits.
Ja katram cilvēkam uz laiku tiktu atņemti ikdienas pienākumi – nepieciešamība iet uz darbu, kārtot mājas darbus, rūpēties par bērniem -, visa pasaule drīz vien ieslīgtu murgā, uzskata amerikāņu psihoterapeits Džons Cilipariss. Lielākā daļa cilvēku gremdējas obsesīvās domās par pilnīgi nevajadzīgām tēmām. Viņi iedzīvotos neprātā, uzdodot jautājumus, uz kuriem nav atbildes.
Piemēram, neauglīgi strīdi par dzīvību un nāvi – ka mēs visi esam dzimuši no kāda tumša un neskaidra tukšuma un pēc nāves pie tā atgriežamies. Šīs smagās domas vienmēr noved pie tā, ka cilvēks sāk uzdot tādus jautājumus kā “Kas es esmu?” un “Kāpēc es esmu šeit?”, ievedot sevi intelektuālā strupceļā.
Atrauti no dzīves mērķiem, cilvēki nonāktu tik eksistenciālā tukšumā, ka trauksme viņus izsistu no līdzsvara. Mūsu prāts necieš dīkdienību, uztvert to kā īstu sodu. Pateicoties tam, mēs saglabājam līdzsvaru un neļaujamies nebeidzamām domām par savu īslaicīgo un, iespējams, bezjēdzīgo eksistenci.
Kāda bijusī paciente man reiz stāstīja, ka, neskatoties uz satraukumu un depresiju, viņa bija spiesta domāt par nākotni savu divu bērnu dēļ. Katrs izlaidums, ko viņa apmeklēja, katra futbola spēle, katrs muzikālais mēģinājums, katrs jauns pavērsiens viņas bērnu dzīvē, lika viņai raudzīties nākotnē ar cerību, nevis bailēm.
Jo vecāki kļūstam, jo svarīgāki mums ir bērni un mazbērni. Viņi ļauj mums koncentrēties uz viņu jaunību, nevis uz mūsu pašu novecošanu. Šai sievietei mātes statuss kādu laiku kļuva par dzīves jēgu. Tas viņai palīdzēja savaldīties un tikt galā ar psiholoģiskām problēmām.
Ja ar vecumu cilvēks turpina dzīvot bezmērķīgi un nesakārtots, visticamāk, viņš arvien biežāk sāks garīgi pievērsties pagātnei. Viņu mocīs uzmācīgas domas par pagātnes kļūdām, zaudējumiem, neveiksmīgiem lēmumiem. Eksistenciālais izmisums piezogas nemanot un liek mums pastāvīgi analizēt pagātni, lai gan tas mums neko nedod.
PILNĪGA IEDZIĻINĀŠANĀS SEVĪ
Visu patērējošs izmisums var novest cilvēku pie solipsisma – pilnīgu iedziļināšanos sevī, savās vēlmēs, bailēs un pārdzīvojumos. Viņam ir nepamatota pārliecība, ka viņa “es” ir vienīgais patiesības mērs. Tā ir neadekvāta egoisma izkropļota realitātes uztvere. Pilnībā sevī iegrimušam cilvēkam nenoteiktība, kontroles trūkums un neparedzamība ir vienkārši nepanesami. Egocentriskais prāts bieži ir naidīgs pret visu jauno, un izkļūt no komforta zonas kļūst gandrīz neiespējami.
Ir svarīgi atcerēties, ka nevis nākotne mūs biedē, bet gan mūsu nespēja to kontrolēt. Ienirstot sevī, mēs nonākam bezgalīgā neirotisku pārdzīvojumu karuselī par nākotni, kas izraisa pastāvīgu trauksmi.
Sāk šķist, ka mūsu personīgās problēmas ir svarīgākas par pārējo planētas iedzīvotāju problēmām, un tāpēc visi apkārtējie nemitīgi vēro un kritizē mūsu rīcību. Vai arī mums šķiet, ka mēs esam pilnīgi unikāli un neviens pasaulē necieš tik daudz kā mēs. Vai arī pats Dievs pagriezis ieročus pret mums personīgi un apzināti padara mūsu dzīvi nepanesamu. Tu tā domā? Tu neesi tik svarīgs, punkts.
Tātad, mēs nonācām pie secinājuma, ka ikdienas dzīves bezmērķība un nesakārtotība var būt bīstama psihei. Kad dzīvojam bezmērķīgi, mūsu prāts ir dīkstāvē un nesaņem nekādus uzdevumus, lai tas darbotos.
Pirms dažiem mēnešiem es viens pats devos nelielā kalnu pārgājienā Santa Monikā, uz rietumiem no Losandželosas. Nez kāpēc īpaši asi izjutu vientulību, sāku sevi nedaudz žēlot. Kad es sasniedzu maršruta augstāko punktu un paskatījos lejup uz brīnišķīgo skatu, kas pavērās manā priekšā, likās, ka manā galvā kaut kas mainījās.
Tā bija ļoti nepatīkama sajūta – smaga un skumja. Visas dzīves bažas man šķita daudz nopietnākas nekā iepriekš, sākot no ierastajām bailēm no vecuma līdz šaubām par to, vai, izejot no mājas, es izslēdzu kondicionieri. Likās, ka šis jaunais izmisums mani ēd no iekšienes.
Šīs pēkšņās apziņas izmaiņas mani satrauca un pilnībā dezorientēja. Bet tajā visā bija kaut kas komisks. It kā fonā spēlētu vijoles un čelli, kamēr mani iesūc kaut kādā absurda purvā.
Šī pieredze lika man apstāties un aizdomāties. Tagad es pats esmu saskāries aci pret aci ar atziņu, cik ierobežotas ir manas iespējas un cik īsa ir mana uzturēšanās šajā pasaulē. Un pagājušajā nedēļā, spēlējot tenisu, guvu traumu – plīsa ikru muskulis. Man bija jāatceļ visas tikšanās ar pacientiem nākamajām dienām. Es valkāju ortopēdiskos apavus un pārvietojos pa māju ar kruķiem.
Un tieši šis izmisums vientulībā mani iedvesmoja uzrakstīt šo rakstu.
10 PADOMI, KĀ IZVAIRĪTIES NO EKSISTENTIĀLA IZMISUMA
1. Atrodiet sev mērķi
Jebkurš – ne obligāti cēls vai intelektuāls. Lai tas būtu kaut kas tāds, ko jums patīk darīt sev vai citiem. Iegremdējieties savā izvēlētajā lietā ar maksimālu atdevi un nepiekāpīgu apņēmību. Ja jums nepatīk jūsu pašreizējais darbs, meklējiet citas darba iespējas. Nebaidieties uzņemties jaunus projektus, kas izraisa patiesu entuziasmu.
2. Nepieļaujiet sev ilgu dīkstāves periodu
Gudri plānojiet savu laiku. Regulāri garīgi vingrinājumi ir ļoti svarīgi prāta un psihes veselībai. Tālvadības pults dzīvē nav, kanāli būs “jāpārslēdz” pašam. Negulieties bez prāta uz dīvāna.
3. Koncentrējies uz tām dzīves jomām, kurās tiešām vari paveikt ko noderīgu.
Piemēram, attiecības ar dzīvesbiedru vai partneri, bērnu audzināšana, attiecības ar tuviniekiem, darbs, veselīgs dzīvesveids.
4. Izvirziet mērķus un izaiciniet sevi katru dienu
Dažkārt ir noderīgi risināt konfliktu, no kura gadiem ilgi esat izvairījies. Ir arī noderīgi pārvarēt sevi, izmēģinot ko jaunu – kaut ko tādu, kas tevi biedē.
5. Negaidiet garantijas
Zināma neskaidrība par nākotni ir neizbēgama un normāla parādība.
6. Nevilcinieties
Darīt. Esiet gatavi pieņemt lēmumus un pieturieties pie tiem.
7. Neizolējieties no pasaules
Mēģiniet vismaz reizi dienā sazināties ar kādu cilvēku no sirds. Atcerieties, ka lielākā daļa cilvēku slikti panes vientulību. Parunājiet ar kādu, atbalstiet draugu vai paziņu, kuram klājas grūti, ar labu vārdu un smaidu.
8. Nemokiet sevi ar globāliem filozofiskiem jautājumiem, uz kuriem nevar viegli atbildēt.
Jums šobrīd nav jāatklāj Visuma noslēpumi. Esi ziņkārīgs un zinātkārs, bet tajā pašā laikā mācies tikt galā ar nezināmo un nenoteiktību.
9. Atgādiniet sev, ka neesat apstākļu un smaga likteņa upuris.
Jūs nevarat mainīt visu, bet jūs varat mainīt to, kā jūs reaģējat uz notiekošo.
10. Nedomā, ka viss, kas ar tevi notiek, ir tieši saistīts ar tavu dzīvi.
Tā tas nebūt nav vienmēr. Jūs neesat tik svarīga persona pasaules mērogā. Pieņemiet šo faktu.
Kā reiz teicis viens no eksistenciālisma pamatlicējiem, filozofs Žans Pols Sartrs: “Sākotnēji dzīve nav apveltīta ar jēgu. Tikai mēs varam tai piešķirt nozīmi un radīt sev kādu vērtību.”
Vēl viens veids, kā regulāri atgādināt sev par vērtībām savā dzīvē, ir izveidot garastāvokļa dēli. Izdrukājiet jūsu sirdij dārgu cilvēku un vietu fotoattēlus un atcerieties visu labo, kas ar jums noticis.
Lasi arī:
- Vīrieši, kurus mīlēt NEDRĪKST
- Ieskatīties acīs PATIESĪBAI: jautājumi sev, kuri darbojas
- Kur pazūd sievietes pievilcība? Un, svarīgāk: KĀ to atgūt?