Tiek uzskatīts, ka attiecības ar tēvu lielā mērā nosaka sieviešu likteni. Ja tās ir veidojušās pozitīvi, meitene iegūst pārliecību par sevi un izvēlas sev piemērotu partneri. Mūsu lasītāja stāsta par bērnību, un eksperts pārdomā, kā neatrisināts konflikts ar vecākiem var ietekmēt mūs pieaugušā vecumā.
“Tēvs vairs nav tas varonis, kādu viņu redzēju bērnībā…”
Anna
Es uzaugu pilnīgā ģimenē ar vecākiem, kuri mīl viens otru, un visu bērnību mani fascinēja mana tēva attieksme pret mammu. Es sapņoju apprecēties ar viņu, tiklīdz izaugšu. Viņš man bija vīriešu skaistuma, spēka, zināšanu simbols – vārdu sakot, absolūtais Princis. Tomēr meitenei ir arī svarīgi, lai tēvs viņai ziņotu, ka viņa ir viņa princese, labākā un skaistākā. Mans tēvs manī noliedza šo pārliecību.
Kad es biju maza, viņš daudz darīja manas intelektuālās attīstības labā. Mūsu pastaigas vienmēr pavadīja stāsti par kokiem, augiem un dabas parādībām. Mani ne tik daudz interesēja tas, ko viņš man teica, cik apbrīnoju viņa zināšanas.
Es ļoti gribēju, lai tētis mani novērtē. Lai to izdarītu, es mēģināju sarīkot improvizētu modes skati vai koncertu, bet viņš tik tikko pamanīja manas pūles. Viņš bija uzmanīgs un gādīgs pret manu māti, un ilgu laiku viņš manī redzēja tikai bezdzimuma radījumu.
Situācija sāka mainīties, kad iegāju pusaudža gados. Toreiz viņš, šķiet, atklāja, ka viņam ir meita – tomēr, viņaprāt, ne pietiekami skaista. Es nekad nebiju tievs bērns, un līdz trīspadsmit gadu vecumam hormonālo izmaiņu dēļ man bija pieaudzis liekais svars, ko tēvs neapstiprināja. Viņš man nepārtraukti teica, lai es vingroju un ēdu mazāk.
Mana mamma ir ļoti skaista sieviete, ar kuru man bija grūti sacensties par tēva uzmanību.
Viņš ar lielu uzmanību sekoja manām studijām, un, kad es saņēmu atzīmes matemātikā, viņš ieteicās: “Tādām kā tu, ir svarīgi būt gudrām.” Tā, iespējams, bija viena no sāpīgākajām frāzēm, ko esmu dzirdējusi savā dzīvē. Viņš man atņēma iespēju būt viņa princesei.
Jaunībā es zaudēju svaru bez īpašas piepūles. Kādu dienu mans tēvs manī pēkšņi ieraudzīja skaistu meitu: kad mēs ar jauno vīrieti devāmies ceļā uz pirmo kopīgo braucienu, viņš it kā pa jokam teica, ka man jārūpējas par savu skaistumu. Tētis mani pirmo reizi nosauca par skaistuli, bet es tikai pasmaidīju.
Es pieliku daudz pūļu, lai mīlētu sevi, lai ieraudzītu sevī to mazo meiteni, kuru viņš ignorēja, un beigtu viņu sodīt. Daudzējādā ziņā man palīdzēja mīļotais cilvēks, ar kuru tagad esam kopā. Runā, ka meitenes izvēlas vīriešus, kas līdzinās viņu tēviem. Man ir otrādi. Iespējams, tāpēc, ka tēvs man ir pārstājis būt varonis.
“Tēvam ir viegli mīlēt meitu, un tad viņš pazūd.”
Tētim patiešām vajadzētu atpazīt meitenē princesi, bet tajā pašā laikā likt saprast, ka sievietes vieta viņam blakus pieder mammai. Ja viņa paliek tikai viņa princese, atdalīšanas nav. Meita organiskas attiecības starp dzimumiem apgūst tikai ar mammas un tēta mīlestību, nevis saplūstot ar tēva figūru.
Māte bērnam ir beznosacījuma mīlestība un pieņemšana, un meitenei tās ir arī attiecības ar sevi, ar savu ķermeni. Mēs nākam šajā pasaulē caur mammu, un ārpasaule satiekas ar mums – tēti.
Tēvam ir viegli mīlēt meiteni, kamēr viņa ir mazulīte. Kad meita sāk augt un mainīties, atšķirība starp dzimumiem kļūst acīmredzama, un vīrietis ir apmaldījies: kā turpināt mīlēt augošo sievieti? Viņš saskaras ar daudzām dažādām sajūtām un izvēlas tās izslēgt. Turklāt informācijas trūkums ietekmē – vīrietim neviens nemāca būt par tēvu.
Jā, un tas, ko nozīmē būt vīrietim, arī nav līdz galam skaidrs, ir tikai pamata stereotipu un introjektu kopums, piemēram, ģimenes galva.
Varone par to tieši nerunā, taču var pieņemt dziļu aizvainojumu pret savu tēvu. Labi, ka tētis tika “gāzts” no Galvenā Vīra troņa un viņa piekāpās savam mīļotajam – tā tam jānotiek.
Taču nav skaidrs, vai šajā procesā veidojās veselīga atbalstoša personības daļa, “iekšējais tētis”, vai drīzāk kompensējoša “no spīta”. “Tu, tēt, nemīlēji mani tādu, kāda es esmu, bet viņš mani mīl.” Un attiecības ar partneri pārvēršas par “atriebības tēvam” aizstājējprocesu.
Varat noteikt, ka tas tā nav, ja starp meitu un tēvu pastāv pieauguša attiecības:
- Ja ir vieta tēta kļūdu piedošanai un pieņemšanai, paša attieksme pret sevi kā sievieti, elastība un spēja iedzīvoties dažādās lomās (meitas, mātes, sievas, biznesa sievietes), kā arī skaidra izpratne par noderīgu attiecību pieredzi ģimenē – notika šķiršanās no tēva.
- Ja attiecības ar tavu tēvu ir kā melnbaltā bildē, kur viņš no ideāla prinča pārvērtās par briesmīgu briesmoni, tad, visticamāk, tu joprojām ej cauri šim procesam.