Kerolaina sēž manā terapijas kabinetā ar asarām un dusmīga. “Es gribētu, lai mans tēvs nav tāds kretīns,” viņa iesaucās. Mēs apstrādājām kārtējo gadījumu, kad Karolīnas tēvs izteicis bezgaumīgu komentāru par viņas izskatu. “Katru reizi, kad viņš mani redz, viņš saka kaut ko tik neticami aizskarošu. Es gribu, lai tas apstājas. ”
Es mirkli apdomājos, absorbējot Karolīnas aizvainojuma sajūtu un atpazinu ilgas pēc kaut kā, ko šķitami tēvs viņai nevar sniegt.
“Ko tu gribētu, lai tēvs tev pasaka aizskarošā komentāra vietā?” es iejūtīgi pajautāju.
Identificēt to, kas NAV noticis
Vairāk nekā 20 gadus strādājot par psihologu, esmu ievērojis, ka cilvēki koncentrējas uz vārdu vai darbību atpazīšanu, ko viņu vecāki viņiem ir teikuši vai darījuši pagātnē. Esmu dzirdējis klientus sakām:
- “Mana dzīve būtu daudz labāka, ja mans tēvs nekad mani nesistu.”
- “Mamma man teica, ka es neatradīšu partneri, ja nestrādāšu.”
- “Mani vecāki tikai dažas reizes manā dzīvē ir teikuši, ka mīl mani.”
Vieglāk ir atcerēties to, kas ar mums dzīvē ir noticis. Dažkārt mēs varam precīzi noteikt konkrētu atmiņu — kurš ko teica, kur mēs bijām, kad tas notika, kā mēs jutāmies, kad tas notika, un tā tālāk. Kad vecāks sit savam bērnam, tas ir skaidrs notikums – kaut kas noticis. Bet kā ir ar lietām, kas nenotiek? Tāpat kā tad, kad vecāks vispār neatzīst savu bērnu vai arī ne pietiekami.
Lai gan lietas, kas ar mums notikušas, ir svarīgi risināt, tomēr lietas, kas nav notikušas, tiek reti identificētas, un tāpēc tās tiek risinātas reti. Kaut kas līdzīgs, kā doma, ka vardarbībai ir kaitīgs bērnam… un arī nolaidība, tikai dažādos veidos. Vardarbībā cietuši bērni var justies ievainoti fiziski, emocionāli un mutiski, savukārt novārtā atstāts bērns var justies vientuļš, tukšs, nepilnīgs un nesvarīgs.
Lai pievērstu uzmanību tam, kas [ne]notika, šeit ir dažas atbildes, ko esmu saņēmis no tādiem klientiem kā Kerolaina, kad jautāju: “Ko tu vēlētos, lai vecāki tev būtu teikuši?”
- “Tavas jūtas ir svarīgas un tu esi pelnījusi būt uzklausīta.”
- “Es tev ticu!”
- “Kā tu jūties? Kas tev nepieciešams?”
- “Es esmu šeit, ja vēlies par to parunāt.”
- “Man ļoti žēl.”
- “Tu esi skaists/-a gan no iekšpuses, gan no ārpuses.”
- “Es ievēroju, kas tu esi, un man patīk tas, ko es redzu.”
- “Tu izskaties satraukts. Vai tev viss kārtībā?”
- “Tev nav jābūt perfektam. Tev ir atļauts kļūdīties.”
- “Esmu šeit, ja esi nobijies.”
- “Ir normāli būt dusmīgam. Ir normāli būt skumjam.”
- “Es tevi mīlu neatkarīgi no visa.”
- “Es ar tevi lepojos.”
- “Es tev vienmēr atbalstīšu.”
Esmu saņēmis arī šādas atbildes:
- “Es vēlos kaut viņi vispār kaut ko būtu teikuši. Mēs ģimenē nesarunājamies.”
- “Es vēlos, lai viņi būtu no tiesas arī domājuši to, ko teikuši. Viņu vārdi un rīcība nesakrita.”
- “Es vēlētos kaut viņo būtu teikuši kaut ko, kas man ļauju sajusties mīlētai, nevis nemīlamai.”
Emocionālā nolaidība pret bērnu ir tad, kad bērns savā ikdienas dzīvē nesaņem pietiekami daudz emocionālas uzmanības, atzinības, apstiprinājuma vai atbildes no saviem vecākiem. Tas ir kaut kas, kas ir neredzams un neaizmirstams, un tāpēc tas tiek reti identificēts.
Tas rada diezgan lielu risku neskaitāmiem cilvēkiem. Bērnības emocionālās nolaidības mānīgais raksturs piešķir tai nepelnītu spēku. Tik daudzi pieaugušie nav saņēmuši tādas emocionāli uzmanīgas atbildes kā iepriekš iztēlotās. Tik daudzi pieaugušie nesaprot milzīgo ietekmi, ko rada izolācija no emociju pasaules.
Var šķist nereāli mainīt sāpes un cīņu, kas rodas, piedzīvojot bērnības emocionālo nevērību, ja nevarat mainīt pagātni vai savus vecākus. Bet ko darīt, ja jūs varat veltīt sev uzmanību, apstiprinājumu un izpratni, ko nesaņēmāt bērnībā? Es zinu no pirmavotiem, ka tas ir iespējams, jo esmu pieredzējis, kā neskaitāmi cilvēki sper soļus, lai izārstētu savu bērnības emocionālo nolaidību tieši mana konsultāciju biroja četrās sienās.
Es vēlos, lai jūs veltiet brīdi un atbildētu uz šo jautājumu: ko jūs vēlētos, lai jūsu vecāki jums būtu teikuši? Kad esat atbildējis, ziniet, ka jūsu rokās ir jūsu vajadzību apmierināšanas atslēga – sniegt sev to, ko jūsu vecāki nevarēja.
Kā dot sev to, ko nespēja jūsu vecāki
Ieklausieties savās jūtās. Jūsu jūtas, iespējams, bērnībā tika palaistas garām, ja uzaugāt ar emocionālo atsvešināties vecākiem. Uzdāviniet sev dāvanu pamanīt to, ko jūtat, nosaukt to vārdā, pieņemt un izteikt.
Apzinieties savu vērtību. Ja audzināšanas laikā jutāties tā, it kā būtu necienīgs vai nemīlams, jums noteikti jāiegulda darbs, lai atklātu savu vērtības sajūtu. Izaiciniet sevi, kad kļūstat pārāk stingrs pret sevi, un iemācieties izrādīt sev līdzjūtību.
Atklāti runājiet ar citiem. Dziļa saruna ir neatklāta teritorija emocionāli nolaidīgā ģimenē. Novietojiet sevi situācijās, kurās varat praktizēt atvērtību un esiet kopā ar uzticamiem cilvēkiem.
Bieži pārbaudiet sevi. Ir viegli iekrist vecos modeļos, nospiežot savas jūtas malā un uzskatot tās par nesvarīgām. Mainiet to, pajautājot sev, kā jums klājas un vai jums ir kaut kas nepieciešams, lai uzlabotu savu situāciju.
Tādēļ, ka jūsu vecāki bijuši emocionāli nenolaidīgi, nenozīmē, ka arī jums tādam jābūt. Pamazām jūs varat uzzināt vairāk un vairāk par sevi, savu attīstību un pašapziņas sajūtu.
Šeit sākas jaunas paaudzes modelis, ko dāvāt saviem bērniem. Pārdomājiet to, ko nesaņēmāt, un tas novedīs pie tā, kas jums nepieciešams. Un, tiklīdz jūs identificēsiet to, kas jums nepieciešams, tas novedīs jūs pie cīņas par to, ko vēlaties. Un, kad tas jums ir, varat to dāvināt apkārtējiem cilvēkiem, kurus mīlat, tostarp saviem bērniem. Jūs visi esat to pelnījuši.