Pieķeršanās teorija parādījās ap 20. gadsimta 50. gadiem at Boulbija pētījumiem. Ar viņa veiktajiem pētījumiem tika identifiēcti 4 vecāku un bērnu piesaistes veidi, no kuriem katrs nosaka ciešu attiecību veidošanās paradigmu visas turpmākās dzīves garumā.
Pastāv:
1.Uzticamais piesaistes veids. Kad bērns mammas klātbūtnē ar interesi pēta pasauli un komunicē ar svešiniekiem. Uz mātes aiziešanu bērns reāģē ar satraukumu un vēlāk raud. Atpakaļ māti viņš sagaida ar prieku.
2.Nemierīgi ambivalentais. Kad māte aiziet, bērnā uzvirmo spēcīgas jūtas, kas noved līdz pat histērijai. Bērns uz mātes atgriešanos reāģē ar aizvainojumu, dusmām, naidu un noraidījumu.
3.Nemierīgi izvairīgais. Ārēji mātes aiziešana bērnā neizraisa nekādas reakcijas. Tajā pašā laikā ādas jūtīguma reakcija un citi psihofizioloģiskie raksturlielumi norāda uz liela stresa reakciju.
4.Dezorientēta pieķeršanās. Neatbilst nevienam no trim veidiem, bet atšķiras no uzticamā, iekļaujot epizodes vai reakcijas no ambivalentā vai izvairīgā tipa. Vai somatiska reakcija uz šķiršanos no mātes. Piemēram, spēcīgs muskuļu sasprindzinājums.
Šos pētījumus aizsākā iespējamās sekas, ko uz bērnu atstāj mātes nošķiršana no bērna agrā bērnībā. Līdz ar uzskatiem, ka bērnam jau pirmajām dzīves dienām jākļūst aizvien neatkarīgākam, arvien biežāk bērnus noveda pie garīgām novirzēm.
Bērnam ir jābaidās!
Taču laiks nestāv uz vietas un tagad ir novērojama tendence, ka mātes neprot aiziet no savu bērnu dzīvēm. Kas notiek, ja māte neprot aiziet?
Mana meita man bija pieķērusies jau no pirmajām dzīves dienām šī vārda vistiešākajā nozīmē. Es viņu nēsāju slingā. Mans attaisnojums bija ērtība – ratiņus dabūt lejā bija daudz grūtāk. Man pašai nebija drošas pieķeršanās, intuitīvi mēģināju to “iegūt”, “izaudzēt” ar mātes-bērna inversijas palīdzību. Tas nenozīmē, ka tagad man ir negatīva attieksme pret slingu kā tādu. Manuprāt, nekas nevarbūt labāks, lai iegūtu drošu piesaisti. Bet ar slingu nepietiek, tas nepalīdzēs, ja māte iekšēji atgrūž bērnu. Es tikai gribu teikt, ka mani motīvi tā lietošanai tolaik bija neapzināti.
Ar slinga lietošanas pieredzi no pirmavotiem zinu, kā tajā uzvedas augošs bērns. Ja sākumā viņš pilnībā paļaujas uz slingu, nedaudz vēlāk viņš sāk interesēties par pasauli caur acīm, vēl vēlāk viņš stiepjas, satver, nepārprotami norāda uz interesējošo objektu un izvirza prasību tuvoties. Un, ja katru no šiem procesiem atbalsta māte, tad, tiklīdz bērns sāk staigāt, viņu nav iespējams noturēt slingā. Nepazīstamā vidē viņš satver māti aiz rokas vai periodiski uzmet viņai skatienu, bet joprojām seko savai interesei.
Un, ja jūs mēģināt viņu “piesiet”, kad viņš vēlas izpētīt pasauli, tad viņš spārdīsies, kodīs un skrāpēs. Mēģinās izlauzties. Tieši paudīs neapmierinātību un vēlmi.
Ko dara māte, kad viņai ir nepieciešams, lai bērns paliktu viņai blakus? Viņa to dara, protams, ne aiz ļaunuma, bet tikai tāpēc, ka kārtējais pieķeršanās lūzums viņai ir nepanesams! Tas nozīmē, ka nav pozitīvas atdalīšanas pieredzes, un neapzinātā domāšana saka: “Es nepārdzīvošu šķiršanos.” Kā apturēt dabisko tieksmi pēc zinātkāres, intereses izzināt pasauli? Viss ir ļoti vienkārši: jānovērš nepieciešamība, uz kuras apmierināšanas pamata šī interese rodas kā pozitīvi iekrāsota. Nepieciešamība pēc drošības. Bērnam ir jābaidās!
Izbijies bērns vairs neskatās uz citiem cilvēkiem, suņiem, mašīnām, vilcieniem, pirmo sniegu. Viņš turas pie drošības avota – savas mātes. Viņš vienmēr būs ar viņu tagad, jo viņš ir “vājš”. Viņš saslims, ja nepasargāsiet viņu; viņš būs muļķis, ja no 2 gadu vecuma ar viņu nemācīsies burtus, un pēc tam nepildīsi kopā mājasdarbus; viņš tiks nogalināts uz velosipēda vai skrituļslidām; viņu nozags, ja viņš būs viens uz ielas. Briesmu loks paplašinās līdz ar vecumu. Jebkurš “es varu” satiekas ar “tu esi vājš, tu nevari”.
Patiesībā, protams, šī māte jūtas vāja un nespēcīga. Aiz vismaz viena cilvēka spēka, bet kopējā, slēpjas dziļa impotence un bezpalīdzība.
Bet kā ir ar bērnu? Kāda veida pieķeršanās veidojas, kad mamma nekad neaiziet? Vai to var saukt par pieķeršanos? Es domāju, ka šajā stāstā jebkurš no šiem pielikuma veidiem ir ieslēpts atkarībā. Saite kļūst par roku dzelžiem, važām, cietumu.
Šāds cilvēks turpina līdz kapa malai būt ar mammu. Vai ar kādu atkarīgu vielu. Visbiežāk tas ir stāsts par māti un dēlu. Jo retais cilvēks attiecībās piekrīt šādai brīvībai. Bez saiknes ar kādu, vai kaut ko, cilvēks vienkārši nejūtas droši, jo viņš ir “vājš un nevērtīgs, un kopumā pilnīga niecība”.
Kas ir jādara? Jāapzinās sava kompetence! Spēks nozīmē stāties pretī tām kolosālajām šausmām, ko pārraida māte: “Pasaule ir briesmīga, tu bez manis nomirsi!” Mātei ar savu klātbūtni ir nevis jāsmacē, bet gan jāiedrošina un jāļauj bērnam dzīvot savu, neatkarīgu dzīvi.
Lasi arī:
- 10 iemesli, kāpēc vīrieši paliek nelaimīgās attiecībās
- Kāpēc laulības ir (NE) VAJADZĪGAS?
- Noņem ROZĀ BRILLES! 10 skarbas dzīves patiesības…