Mūsu varone nezināja, ka ir apprecējusies ar alkoholiķi. Un viņa nolēma šķirties tikai tad, kad beidzot saprata, ka mīļotais cilvēks izvēlas iznīcības ceļu ne tikai sev, bet arī viņai. Pieņemt šādu lēmumu un neiekrist līdzatkarībā, pēc viņas teiktā, izrādījās visgrūtākais pārbaudījums…
“ES DZĪVOJU KĀ AR DIVIEM CILVĒKIEM, NEKAD NEZINOT, KURŠ NO VIŅIEM MAN ATVĒRS DURVIS…”
Domāju, ka ne visi mani sapratīs, jo cilvēkam, kurš nav pieredzējis alkoholismu ģimenē, to ir grūti iztēloties. Ja jūs redzat bezpajumtnieku dzērumā guļam uz soliņa, tas var izraisīt dažādas sajūtas, taču tas nemaina jūsu dzīvi. Un tikai tad, ja kāds patiešām tuvs cieš no alkoholisma, jūs sapratīsit briesmīgo vārdu “dzeršana”.
Tas notika ar manu bijušo vīru. Kad iepazināmies, viņš bija laipns, ironisks cilvēks, enerģijas un ideju pilns, viens no veiksmīgākajiem uzņēmējiem mūsu pilsētā. Es tikko sāku attīstīt savu uzņēmumu, un viņa uzņēmums piedāvāja noliktavas telpas par labu cenu. Tā mēs satikāmies, un abi uzreiz sajutām netveramu saikni. Pēc pāris dienām viņš piezvanīja un uzaicināja vakariņās. Es par viņu domāju, bet, protams, joprojām nevarēju iedomāties, ka pieņemšu sava topošā vīra uzaicinājumu.
Mēs sākām satikties gandrīz katru vakaru. Pasūtīju sev glāzi vīna, viņš vienmēr smaidot atturējās: “Es nedzeru.” Sākumā domāju, ka viņš brauc. Tad es pieradu pie tā, ka viņam alkohols ir pilnīgi vienaldzīgs. Protams, man nebija ne mazākās nojausmas, ka mans draugs astoņus gadus ir bijis kodēts alkoholiķis. Protams, pieredzējusi acs būtu noteikusi, ka šis nav vīrietis, kurš dod priekšroku nekaitīgam dzirkstošajam ūdenim, taču es nekad neesmu komunicējusi ar nevienu, kurš ciestu no šīs atkarības. Pat kodēts alkoholiķis, kā es tagad saprotu, ir bumba ar laika degli, kas reiz neizbēgami uzsprāgs un iznīcinās gan paša cilvēka, gan viņa tuvinieku dzīvi.
Pirmo reizi tas atkālās atvaļinājumā kalnos. Pagatavoju sev martini kokteili un izgāju ārā. Kad atgriezos, atradu viņu vannas istabā. Viņš bija pārklāts ar sarkaniem plankumiem un, nosusinājies ar dvieli, sacīja: “Vai tu dzēri sulu ar alkoholu?” Es pamāju ar galvu, jūtot, ka notiek kaut kas šausmīgs. Nekad nebiju viņu tādu redzējusi…
Tajās pašās dienās viņš mani bildināja, un nākamos trīs gadus es dzīvoju mīlestībā, sapratnē un atbalstā. Un, lai arī kas ar mums notiktu tālāk, atskatoties pagātnē, no sirds varu teikt – jā, biju laimīga.
Un tad kādu dienu atnācu mājās no darba agri, ar noskaņojumu gatavot vakariņas un skaisti uzklāt galdu. Izņēmu šampanieša pudeli un divas glāzes, no kurām vienu noliku simboliski, zinot, ka vīrs dzers tikai ūdeni. Viņu aizkustināja mans pārsteigums un negaidīti viņš ielēja sev šampanieti. Vakarā izdzēru ne vairāk par glāzi un biju izcilā garastāvoklī. Mēs jokojām, daudz smējāmies, un es atceros to auksto ziemas vakaru, kas sagrieza mūsu dzīvi divās daļās, kuras nekad nevarēja vairs savienot.
Kopš tā vakara viņš bija gatavs ar mani dalīt glāzi vai divas sausa vīna. Tas viss mūs uzmundrināja un negaidīti beidzās.
Mani sagaidīja drūms vīrietis ar sarkanu seju, kurš no sliekšņa sāka uz mani kliegt. Viņš staigāja pa istabu, prasot palīdzību, lai atrastu kādu lampu. Viņam bija vissmagākā iedzeršana.
Kopš tās dienas mani glāba tikai darbs, kā vienīgā realitāte, uz kuru varēju paļauties. Diena sākās sešos no rīta. Papildus bērnu rotaļlietu tirdzniecībai es kopā ar draugiem sāku attīstīt citu virzienu – kāzu un dzimšanas dienu organizēšanu. Ironiski, bet es cilvēkiem uzdāvināju svētkus laikā, kad mana paša dzīve pārvērtās par elli.
Mans vīrs ar mani lepojās, kad bija skaidrā, bet viss mainījās, tiklīdz viņš iedzēra. Viņš varēja aizvainot vai vienkārši nepamanīt manu klātbūtni, un nākamajā dienā sākās asaras: “Piedod, es nebiju es pats. Es jūtos ļoti slikti.” Es redzēju, ka viņam ir slikti. Un piedevu. To, ka mans vīrs ir kodēts alkoholiķis, uzzināju pēc tam, kad viņš nonāca reanimācijā. Ārsts viņam tieši par to jautāja, un viņš bija spiests atzīties, kas tik ilgi no manis bija slēpts.
Visa viņa dzīve sastāvēja no dzeršanas un izkļūšanas no tiem periodiem, kad viņš nāca pie prāta un, būdams pēc dabas spēcīgs un talantīgs cilvēks, viņam izdevās izveidot veiksmīgu biznesu un pat izveidot ģimeni. Es zināju, ka viņš iepriekš ir precējies, bet nekad nejautāju šķiršanās iemeslu. Tagad man tas bija skaidrs. Atvērtā patiesības teritorija, pilnīgi atšķirīga no ilūzijas, kurā dzīvoju trīs gadus, bija tik nepanesama, ka man pašai gribējās paķert pudeli un aizmirst par visu. Es to nedarīju tikai tāpēc, ka manā priekšā bija briesmīgs piemērs. Tikmēr mans vīrs zaudēja biznesu, ko viņš izveidoja ar tādām grūtībām, un, pats galvenais, cieņu no tiem, ar kuriem viņš strādāja. Atceros, kā darbinieki ieradās pie mums ar ziņu – telpas deg. Mans vīrs klausījās tajā ar vienaldzību un pat nevarēja piecelties no gultas.
Es atradu viņa bijušās sievas koordinātes un palūdzu satikties. Sapratu, ka tas neko nemainīs, bet nez kāpēc vajadzēja šo puzli salikt kopā. It kā atrodot vietu katram no sektoriem, man kļūs vieglāk. Iepazinos ar sievieti, kura jau varēja mierīgi un nesatraukti atcerēties to, ko es tikko pārdzīvoju. Biju pārsteigta, ka mūsu stāsti izrādījās kā vienas un tās pašas bildes atspulgs ūdens virspusē. Viņa arī nenojauta, ka apprecējusies ar alkoholiķi. Viņa atzina, ka sākumā gribējusi mani brīdināt, taču nolēma neiejaukties, domājot, ka viņš varētu būt mainījies. Es atbildēju, ka neviens tad nevarēja ietekmēt manu lēmumu – es viņu mīlu. Un tomēr bija kaut kas, kas, par laimi, mūs nevienoja. Man ar viņu nebija bērna. Un pēc notikušā es baidos, ka nespēšu kādam pietiekami uzticēties, lai gribētos bērnus.
Mans vīrs bija mednieks un kādu dienu piedzēries paķēra vienu no pistolēm no sienas. Es ielidoju vannasistabā, ieslēdzos, pagriezos pret spoguli – mana seja bija balta, it kā es būtu grimēta. Un, lai gan nākamajā dienā viņš darīja visu, lai mēs varētu samierināties, es sapratu, ka man jāpazūd no viņa dzīves.
Viņš izlikās, ka starp mums viss ir kārtībā. Un, kad nākamajā dienā viņš ar šoferi aizbrauca uz citu pilsētu, es ātri sakravāju mantas un paslēpos pie drauga. Vecāki ilgu laiku neuzdrošinājās teikt patiesību. Tā sākās mūsu šķiršanās stāsts.
Viņš negribēja mani palaist, un man nācās pārdzīvot smagas sarunas, draudus, dzēruma asaras. Līdz tam laikam viņš bija zaudējis lielāko daļu sava biznesa. Beidzot sapratu – vai nu es tagad pametīšu šīs attiecības, vai arī uz visiem laikiem palikšu tajā dzīvē, kuru neizvēlējos pati. Tā bija mana vīra izvēle, kurā viņš mani piespieda dalīties ar viņu. Un es atradu spēku atzīties, ka dzīvoju kopā ar diviem cilvēkiem, nekad nezinot, kurš no viņiem man atvērs durvis. Mans gudrais, mīlošais vīrs vai tas, kurš skatās pār tevi ar neredzamu aci un noņem no sienas ieročus. Esmu ļoti sarūgtināta, bet nenožēloju, ka pieņēmu šādu lēmumu.