Spēja kaut ko devalvēt – sevi, citus, mūs pašus un citu rīcību, rezultātus, sasniegumus – tā ir sava veida psiholoģiskā aizsardzība, kuru mēs izmantojam, lai apstātos dažādos sarežģītos pārdzīvojumos, ar kuriem varam saskarties.
Visbiežāk jebkura psiholoģiskā aizsardzība ir paredzēta, lai apturētu kādu faktisku pieredzi, jo psihe to redz kā kaitīgu savai integritātei. Devalvācija ļoti bieži mūs pasargā no iedomātiem bīstamiem stāvokļiem un jūtām, kuras bērnībā ir bijis ārkārtīgi grūti pārdzīvot un izturēt. Lai arī šīs situācijas tagadnes brīdī var vairs nebūt, tomēr psihe ir pieņēmusi funkcionēšanas modeli, kas darbojas tāpat kā iepriekš.
Kā mēs iemācāmies sevi pazemot
Protams – mums tas tiek iemācīts. Vecāki, radinieki, skolotāji. Visi tie cilvēki, kas to darīja un tajā brīdī mums viņi šķita zinoši, pareizi, stipri. Un mēs viņiem ticējām, jo kādam mums bija jātic. Mums bija jāatrod kaut kāda dzīves koordinātu sistēma.
Un ļoti bieži mūsu ceļā ir tāda pazemojoša mamma vai tētis, kuri saka: “Redz, kaimiņu bērni tik labi mācās, kur tu tik stulbs esi?” Tāpat šādi cilvēki saka: “Tev neizdosies kļūt par ārstu, tu neesi gudra/-a, tu esi vājš” utt.
Un kā gan šim mazajam zēnam vai mazajai meitenei neticēt tam, pat tad, ja viss ir ļoti skumji un aizvainojoši? Bērns to pieņem kā pašsaprotamu, jo alternatīvas vienkārši nav – bērni ir pārāk mazi, lai pret vecāku izteikumiem mācētu izturēties kritiski… Viņi gluži vienkārši vēl nav nobrieduši.
Lasi arī: 7 NAUDAS attiecību likumi starp vīrieti un sievieti
Mēdz būt arī situācijas, kad neviens neko tādu nesaka, bet iekšpusē ir tāda sajūta, ka esmu nevērtīgs un maziņš: “Nu un kas, ka es dejoju? Visi dejo un daudz labāk par mani! Un dzied labāk… Un vispār es esmu tik nevērtīgs. Labāk būtu bijis, ja es šajā pasaulē nebūtu.” Šādas domas un jūtas liek domāt, kad vecāki neverbāli, tas ir, bez vārdiem, ir pārraidījuši saviem bērnie devalvējošu pozīciju. Tā ir doma, kas virmo gaisā – labāk būtu bijis, ja tevis nebūtu un tu nepastāvētu…
Mamma staigā apkārt un domā: meita nepiedzima tik skaista, kā man gribējās, un arī nemaz tik gudra nav… Parasta meitene, bet cik daudz pūļu jāiegulda. Un šāda māte piedzīvo riebumu pret savu bērnu, kā arī dusmas un aizvainojumu. Bet tikpat bieži to neatzīst – galu galā tas izklausās kaut kā dīvaini. Bet tas viss atklājas viņas automātiskajā uzvedībā, sejas izteiksmēs un žestos, kurus nevar kontrolēt, un tāpat tas būs redzams viņas attieksmē. Un bērns to “uzķers” – visai skaidri nolasīs šo informāciju un jutīs kaunu, aizvainojumu, vientulību un nevajadzību.
Bieži vien cilvēki psihologa kabinetā saka: viņa man neko tādu neteica, ka neesmu cienīga un mana māte vienmēr bijusi draudzīga. Mans tētis arī bija normāls, bet es nez kāpēc tāpat jūtos maza, nenovērtēta un lieka.
Jo ir verbālais saziņas veids – vārdos, un ir neverbālais – žestos, sejas izteiksmēs un uzvedībā. Un patiesība ir tāda, ka vecāki neko nevar paslēpt no pašu bērniem.
Pamazām, pieaugot, vecāku attieksme pret mums kļūst skaidra. Mēs paši kļūstam par tādiem vecākiem, kādi bija mums. Ja viņi mūs nenovērtēja, tad ar tādu pašu attieksmi mēs attiecamies pret sevi.
Ka (ne)novērtēšana darbojas pieaugušā vecumā
Jau sacījām, ka devalvācija ir psihes aizsardzības mehānisms pret nepanesamām jūtām. Kādreiz šādas jūtas piedzīvoja mums blakus esošie vecāki. Viņiem, piemēram, bija par mums kauns kādu citu priekšā – viņiem bija kaunas par to, kā dejojam, dziedam, uzvedamies utt. Viņiem bija kauns citu priekšā, kuri bija atnākuši skatīties un viņi šo kaunu mēģināja noslāpēt: “Nu tā. Anna nebūs dziedātāja…”
Vai arī neciešama bija greizsirdība, ko māte izjuta pret meitu, jo viņas skaistums ar katru dienu vairāk pieaug. Zeltainās cirtas, šaurā jostasvieta. Hmm… Nu un kas? Nekas tāds jau tas nemaz nav. Un mamma saka: “Tu esi tāda pati, kā visi pārējie!” vai arī kleita, kura meitai izskatās ļoti labi tiek izkropļota.
Visas šīs uzburtās ārējās ainas vēlāk, kad esam izauguši, kļūst par mūsu iekšējām. Un tagad šī pieauguši meitene uzskata sevi par neveiklu skaļi lasīdama dzeju, tizlu dejotāju vai parastu “pelēko peli”. Lai arī var teikt pavisam citādi, ka citi apbrīno viņas deklamācijas spējas, atzīst viņas skaistumu un unikalitāti. Bet ko tas viss beigu beigās nozīmē, ja viņa pati tam netic? Un kam viņa tic? Protams, ka tai mammi un tētim – no pagātnes.
Mēs aizstāvamies un izvairāmies no pašu izjūtām, kas mums šķiet nepanesamas jeb to, ko kādreiz mūsu ir likuši vecāki. Mēs neapzināmies un ilgi nespējam būt kaunā, skaudībā vai riebumā. Mums šķiet, ka mēs to nespējam izturēt, un arī mūsu vecāki to nevarēja izturēt.
Kā pārtraukt devalvāciju
Tas, kas iepriekš aprakstīts, pieaugušā vecumā darbojas neapzināti un automātiskā režīmā. Devalvācija darbojas līdzīgi vārstam – “bam!” un mēs atrodamies šajā stāvoklī, mēs neko nevēlamies un nevaram atrast sev vietu. Mūsu nav un viss. Un arī mūsos nav vērtības.
Terapijas gaitā šos procesus var pakāpeniski atšķetināt, šo jucekli var padarīt acīmredzamu un uz to paskatīties ar pieaugušā acīm. Un arīdzan pārbaudīt vai šie procesi ir novecojuši.
Vai es tiešām esmu nevērtīgs?
Vai tiešām es esmu nekam nederīgs cilvēks?
Vai varbūt es varu izdarīt daudz interesantu un noderīgu lietu?
Tomēr domāšanas maiņa būs neiespējama, ja jūs aizliedzat sev piedzīvot prieku par sasniegto. Ja jūs baidāties piesavināties šodienas sasniegumus, baidāties par nākotni, jūs nevarēsiet “saglabāt savu zīmolu” un tādējādi jūs iekritīsiet toksiksajā kaunā. Ja jums ir ieradums visu laiku sevi ar kādu salīdzināt – viņiem noteikti nepārtraukti būs kas labāks. Ja jūsu devalvācija ir visuresoša un tik automātiska jūsu galvā un pat tagad izlasot šīs rindas jūs domājat: “Viegli to visu uzrakstīt, bet mainīties nav iespējams…”
Bet tieši šo domāšanu ir iespējas mainīt – ne ātri, bet pakāpeniski, bet ar garantiju, ka ieguldot pašam savu darbu un laiku, tas vairs jūs nekontrolē!