Pirms pāris gadiem blogere Eiverija Ezerforda zaudēja savu tēvu. Cilvēki viņai momentā izteica līdzjūtību, dažas no tām viņai šķita aizvainojošas, bet citas pat smieklīgas. Viņa sastādīja frāžu sarakstu, ko nevajadzētu sacīt cilvēkam, kurš sēro.
Mēs visi reiz pasakām muļķības. Arī es pati teicu šos vārdus, nezinādama, kas ir zaudējums. Tagad es zinu, ko nav vērts teikt, un šīs zināšanas man ļoti palīdz. Es ceru, ka mani padomi būs noderīgi, un nākamreiz, kad būsiet blakus sērojošam cilvēkam, jūs zināsiet, no kurām frāzēm ir jāizvairās.
“Jūs bijāt tuvi?”
Kā var atbildēt uz šādu jautājumu? Cilvēks vai nu saka “jā” un ir skumji, vai “nē” un šāda atbilde skumdina ne mazāk. Skumjas rada daudz sarežģītu jūtu. Ja cilvēkam ir bijis pārāk distancēts kontakts ar aizgājušo, tas var tikai saasināt viņa sāpes. Sēru brīdī nav nozīmes vai viņi katru dienu sarunājās, vai gadiem ilgi nebija viens otru redzējuši. Galvenais ir atbalsts.
“Nekas nenotiek nejauši”
Pēc tēva nāves viens no maniem Facebook draugiem manā laika joslā ievietoja attēlu ar vārdiem – šis tevi iedvesmos. Es to tūlīt izdzēsu. Ne visam vienmēr ir augstāks mērķis, un pat ja kaut kas labs izriet no traģiskām situācijām, nevajadzētu jaukt pozitīvās “blakusparādības” ar katastrofas cēloni.
“Tu labi turies”
Mums var šķist, ka cilvēks labi turās, bet patiesībā mēs nezinām, ko viņš pārdzīvo un kam iet cauri. Nedrīkst ar vienu frāzi pārvilkt līniju citām viņa jūtām.
“Dievs mums dod tik daudz pārbaudījumu, cik mēs varam izturēt”
Vēl viens principiāli nepareizs un ārkārtīgi bezjēdzīgs paziņojums. Daudzi cilvēki piedzīvo vēl grūtākas situācijas, nekā spēj izturēt. Mums nav jāpiedzīvo sāpes vienatnē. Mums jābūt līdzdalīgiem blakusesošo dzīvēs – gan priekos, gan bēdās. Ja redzam, ka draugs cieš, mums viņam ir jācenšas palīdzēt.
“Ja tev kaut kas ir vajadzīgs, dod man ziņu”
Sērojošam cilvēkam ir grūti lūgt palīdzību. Tāpēc, negaidot uzaicinājumu, rīkojieties. Dariet kaut ko konkrētu.
Šenona man uzdāvināja “humanitārās palīdzības” komplektu: tēju, šalli, žurnālu un kaklarotu.
Grēta atnesa man šokolādes kasti un pastkarti, kurā bija parakstījušies visi mani draugi.
Kārena septiņas nedēļas katru rītu ar manu mammu dzēra kafiju.
Dženifera palīdzēja organizēt pasākumu tēva nāves atceres dienai.
Džila mani cieši, cieši apskāva, nesakot ne vārda.
Jums nav jākļūst par labākajiem draugiem, ja tādi neesat bijuši iepriekš. Izvēlieties savu palīdzības metodi, atkarībā no attiecību tuvuma. Varbūt vienkārši pagatavojiet vakariņas, vai atstājiet zīmīti. Bet varbūt kādam patiesi tuvam cilvēkam jūs būsiet līdzās septiņas nedēļas no vietas.
Protams, ka sāpes nepazūd ne septiņas nedēļas, ne pēc sešiem mēnešiem, vai pēc gada. Zaudējuma sāpes paliek ar mums mūžīgi. Uzlieciet telefonā atgādinājumu un pēc gada pasaki draugam, ka atceris viņa zaudējumu. Un tevi atcerēsies vienmēr.