Vai esiet kādreiz no malas pavērojuši, kā savā starpā runā vīrietis un sieviete? Parasti runā viņš, turklāt, ja uzskata par nepieciešamu, tad pārtrauc. Viņa pieklājīgi klausās. Rakstniece Soraija Čemali ir pārliecināta, ka tieši šis ierastais komunikācijas veids kavē sievietes gūt personiskus un fianasiālus panākumus.
Reiz piektajā klasē es ieguvu balvu: “Pieklājīgākā meitene skolā”. Tajā pašā laikā manu brāli visi uzskatīja par skolas klaunu. “Jauna dāma” un “delveris zēns” ir tipiskākās lomas, kas sabiedrībā tiek piešķirtas meitenēm un zēniem.
Tā notiek visā pasaulē – meitenes ir pieņemts audzināt stingrāk nekā dēlus. Jau no agras bērnības meitenes māca piekāpties, uzmanīgi klausīties, nebļaustīties un nepārtraukt. No zēniem neviens negaida šādu uzvedību. Meitenes tiek mācītas pakļauties, bet zēni – dominēt.
Kā pieaugusi sieviete, es pastāvīgi saskaros ar faktu, ka vīrieši mani pārtrauc. Intereses pēc es pat apņēmos pierakstīt šādus gadījumus – un biju ārkārtīgi pārsteigta, cik bieži tas notiek! Turklāt tas visbiežāk notiek tad, ja apkārt ir vēl citi vīrieši!
Šī kaitinošā tendence iet roku rokā ar vēl kādu – tie ir vīrieši, kuri neveido acu kontaktu. Piemēram, viesmīlis restorānā uzrunā tikai vīrieti un ignorē blakussēdētāju sievieti.
Šie divi veidi, kā dominēt sarunā, parasti apvienojas ar vēl kādu. Piemēram, sieviete runā publiski, runa ir skaidra un pārliecinoša, bet šķiet, ka viņu neviens nedzird. Savukārt, pēc piecām minūtēm, kad vīrietis atkārto to pašu domu, vīrieši klausās ar uzmanību. Un tad viņi pauž piekrišanu, vai sāk savā starpā strīdēties.
Ieradums pārtraukt un runāt garas runas ir novērots starp tādiem, kuru sociālais statuss ir augstāks. Piemēram, ārsti vīrieši gandrīz vienmēr pārtrauc pacienti, bet pacienti viņus nepārtrauks. To pašu var teikt par biroja darbiniekiem. Vadītājus vīriešus reti pārtrauc viņu darbiniekus, īpaši sievietes. Bet priekšniekus nepārtraukti pārtrauc padotie vīrieši.
Šai runas manierei ar sievietēm ir īpašs termins mansplaining (ang. val. – runāt pazemīgi, mācīt dzīvi).
Pirms vairākiem gadiem pazīstamais ASV valstsvīrs Lerijs Sammers izteica provokatīvu paziņojumu: “Sievietes nevar mācīties matemātiku.” Atbildot uz to, zinātnieks Bens Barress rakstā publiski runāja par savu pieredzi zinātnieku aprindās – vispirms kā sieviete, un vēlāk, pēc dzimuma maiņas operācijas, kā vīrietis.
Barbara Barresa bija Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta studente. Pēc īpaši sarežģītas matemātikas problēmas atrisināšanas viņa no viena profesora dzirdēja: “Jūsu draugs noteikti to ir atrisinājis jūsu vietā.” Pēc vairākiem gadiem, jau kļuvis par vīrieti, Bens profesionālajā vidē teica zinātnisku runu. Klausītāji viņu uzņēma ļoti labi, un viņš dzirdēja, kā viens no klausītājiem saka otram: “Viņa zinātniskais darbs ir daudz labāks nekā māsai.”
Vēlāk Barress atzina, ka viens no bonusiem būšanai par vīrieti ir tāds, ka viņš “var pabeigt teikumu bez pārtraukšanas”.
Nav grūti saprast, kāpēc tik daudzi vīrieši sevi uzskata par ģēnijiem, kuru vārdiem ir daudz lielāka nozīme nekā sievietēm. Tas aizsākas bērnībā un nekad nebeidzas. Vecāki zēnus pārtrauc uz pusi biežāk nekā meitenes. Un viņi ir mazāk uzmanīgi, lai iemācītu zēniem pieklājības noteikumus. Pieaugot, šie zēni kļūst par vīriešiem, kuri runā vairāk un ilgāk kā sievietes – klasēs, birojos, valdības iestādēs, plašsaziņas līdzekļos, nemaz nerunājot par organizācijām, kas balstītas uz ticību.
Sievietes runa šādu pārliecību nerada, sabiedrības acīs viņai trūkst autoritātes. Saskaņā ar statistiku, kad grupa pulcējas uzņēmumā, lai atrisinātu darba problēmu, vīrieši runā par 75% vairāk nekā sievietes. Tāpēc pētnieki secina, ka “sēdēšana pie galda nav tas pats, kas balss pie galda”.
Pat televīzijā vīrieši biežāk pārtrauc savus kolēģus un aizņem divreiz vairāk ekrāna laika. Tas notiek arī sociālajos tīklos.
Tā rezultātā pieaugušām sievietēm ir smagi jāstrādā, lai gūtu panākumus, jāiemācās sarunāties un jāpieprasa vienlīdzīga alga ar vīriešiem, jo viņām ir jāaizmirst bērnībā apgūtās normas un jāapgūst vīrišķīgais sarunu vadīšanas veids.
Jaunās mammas bieži jautā, ko ir vērts iemācīt savām meitām un ko viņas pašas, kā pieaugušās sievietes, var darīt, lai iestātos par sevi, iegūtu pārliecību par sevi, balsi un paustu savu skatījumu uz dzīvi. Es visām atbildu vienādi, katru dienu sakiet šos vārdus:
“Nepārtrauc mani.”
“Es tikko to pateicu.”
“Nav vajadzīgi paskaidrojumi.”
Šīs frāzes nāks par labu gan meitenēm, gan zēniem, gan pieaugušajiem.