Rietumos viņus – tos, kam nākas vienlaicīgi rūpēties gan par izaugušajiem, bet nemaz neplānojošiem pamest vecāku mājas, bērniem, gan par sirmajiem vecākiem , – dēvē par “sendviča” paaudzi. Viņu dzīve ir saspiesta starp “vajag” un “jādara”, un viņiem pašiem, viņu vēlmēm un vaļaspriekiem, vietas bieži vien nepietiek.
Kad man bija pieci vai seši gadi, un es priecīgi lēkāju pa istabu, vecāki man teica: “Sēdi mierīgi. Lejā ir kaimiņi, kas atnākuši no darba, viņi ir piekusuši, tu viņiem traucē!” Un es centos sēdēt rāmi. Bet nu jau man ir sešdesmit ar astīti. Augšstāva dzīvoklī vakaros skaļi lēkā bērni. Bet, kad es lūdzu viņu vecākus kaut ko pasākt, tad man atbild ar laipni slēptu sašutumu: “Tie taču ir bērni.” Grūti saprast, kā te ir vairāk – svētas pārliecības par to, ka bērna brīvību nedrīkst ierobežot, vai elementāra vecāku slinkuma. Bet kāda gan man starpība? Es atkal cenšos sēdēt rāmi.
Mana paaudze izrādījās iespiesta starp XX gadsimta “pieaugušocentrismu” un jaunās tūkstošgades “bērnucentrismu”. Es lieliski atceros, kā bērnus gandrīz līdz 12 gadu vecumam nelaida uz atpūtas namiem; mani, gandrīz jau pusaudzi, sūtīja uz laukiem pie vecmāmiņas, bet vecāki brauca uz Kaukāzu vai Latviju. Tas ļoti aizvainoja! Vēlāk vecuma cenzu nedaudz samazināja, un mēs ar sievu sākām mazo meitiņu vadāt uz jūru. Bet vest piecgadīgu bērnu uz restorānu – tāda doma mums pat prātā neienāca, likās mežonīga un muļķīga. Tā taču ir tikai pieaugušo izklaide, tur dzer, smēķē, dejo!
Lasi arī: 5 slēptās sevis nemīlēšanas pazīmes
Tagad uz restorānu iet ar zīdaiņiem pat vakaros – pie tam, ka smēķēt tur ir aizliegts. Restorānā vecākiem vēl iedos bērnu krēsliņu, zīmuļus, grāmatiņas, mantiņas – lieliski! Bērni, kā jau tiem pienākas, kliedz, raud, aplejas ar sulu, met zemē mantiņas. Mammas cenšas viņus nomierināt. Pārējie restorāna apmeklētāji sēž ar akmeņainiem smaidiem: gribējās omulīgi paēst vakariņas, bet – “Tie taču ir bērni!”
Īsāk sakot, mēs, kam tagad ir 50+, tā arī nepadzīvojām sev par prieku. Bērnībā mēs centāmies izdabāt pieaugušajiem, tagad cenšamies izdabāt bērniem – precīzāk sakot, viņu vecākiem.
Vispusīga un ilgstoša vecāku gādība izvēršas par pieaugušo bērnu prasīgo uzmanību pret dzīvi
Saspiestā paaudze – tā vēl ir arī demogrāfiskā realitāte. Cilvēki sākuši ilgāk dzīvot, bet vēlāk dzemdēt. Vēl pavisam nesen (pēc vēsturiskās mērauklas, protams) cilvēki līdz 45 gadu vecumam bija paguvuši izaudzināt un palaist patstāvīgā dzīvē bērnus – un apglabāt vecākus. Trešdaļu dzīves cilvēki dzīvoja, būdami vecāku aprūpē, otru trešdaļu – paši rūpējās par bērniem, bet trešajā trešdaļā vairs jau ne uz vienu neatskatījās.
Tagad viss ir savādāk – par simbolisku laikmeta figūru ir kļuvis cilvēks ap 40, kurš ar vienu roku stumj ratiņus ar 2-gadīgu mazuli, bet ar otru roku velk ratiņkrēslu, kurā snauž 80-gadīgais tēvs. Tāpēc mūsdienu jaunie cilvēki, it kā jūtot savu “saspiesto” likteni, tiecas – protams, ar vecāku palīdzību – pagarināt saulainās bērnības un bezrūpīgās jaunības gadus. Viņi nesteidzas veidot ģimeni un radīt bērnus.
Bet te ir slazds. Vispusīga un ilgstoša vecāku gādība viennozīmīgi izvēršas par viņu pieaugušo bērnu neatlaidīgu un prasīgu uzmanību pret dzīvi. Savādāk nemēdz būt: jebkurš investors, sponsors vai ziedotājs vienmēr pieprasa atskaiti. Izrauties no paaudžu saspiestības var tikai vienā veidā – ātrāk izlidot no ligzdas.