Tev jābūt laimīgam vispirms pašam, lai tu varētu piedzīvot laimi kopā ar kādu citu. Tev ir jāatrod tāda laime, kas nezudīs, ja piedzīvosi vilšanos vai sirdssāpes. Tāda laime, ar ko esi piepildīts un ar kuru vari dalīties ar otru.
Tev ir jābūt pašpietiekamam un neatkarīgam, nevis jāgaida, kad kāds atnāks un padarīs tavu dzīvi labāku. Tavai dzīvei jābūt priekpilnai, skaistai un piepildītai. Tev jāspēj skatīties uz dzīvi rozā brillēm arī tad, ja nav neviena blakus, ar kuru to piedzīvot.
Ja tu iemīlies un šīs attiecības neizdodas, tavai pasaulei nevajadzētu sabrukt. Tev nevajadzētu balstīt visu dzīvesprieku tikai uz attiecībām, jo izšķiroties tev vairs nav nekā.
Jā, tu vari pārdzīvot, tu vari justies ļoti slikti, just emocijas, bet tev nevajadzētu ielaist savā sirdī tumsu un vientulību, tev nevajadzētu aizmirst, kas tu esi.
Tev jāsasniedz punkts, kurā tev nav nepieciešama mīlestība, lai būtu laimīgs. Tev vajadzētu iemīlēt sevi. Domā tā – tu esi mīlestība. Pašos pamatos Tu esi pašpietiekama personība. Tu esi brīnišķīgs pats par sevi, un tu esi laimīgs. Nevienam to nevajadzētu ļaut mainīt, nevienam nevajadzētu dot spēku sevi sagraut.
Un tad – iemīlies. Vispirms sevī, pēc tam otrā. Viņš var Tevi celt, bet tikai tu vari izlemt, vai kritīsi. Esi ar kādu, kas Tevi papildina, saprot. Ar kādu, ar kuru vari likt pasaulei griezties ātrāk, jo tik liela ir jūsu abu mīlestība un aizrautība pret sevi un vienam pret otru!