Ko tu vēlies? Ko tu vēlētos iegādāties no dzīves, ja kāds tev to varētu nopirkt? Un cik ļoti tu to vēlies?
Kad mans vīrs bija mazs puika, viņš saslima. Viņam nekas nesāpēja, viņš ne par ko nesūdzējās – viņš bija paklausīgs un laipns zēns. Un bērni nezina vārdus: “Kaut kā jūtos nedaudz slikti, kaut kāds vājums un nespēks!” Viņi zina vārdus – sāp, slims – ļoti konkrētus vārdus.
Bet zēns vienkārši gulēja dīvānā, kļuva aizvien vājāks un klusi ripināja rotaļu mašīnīti. Un visu laiku gribēja gulēt. Bet no rīta bija jāiet uz bērnudārzu, pēc tam jābrauc mājās no bērnudārza… Viņš paklausīgi gāja mammai pie rokas. Un viņš ne par ko nesūdzējās. Un bērnudārza māsiņa arī teica, ka viss ir kārtībā. Vienkārši kluss bērns.
Ziniet, kā māte saprata, ka bērns ir smagi slims? Viņa ir vienkārša sieviete, bārene, piecpadsmit gadu vecumā aizbēga. Pabeigusi tikai dažas klases. Viņa nav ārste. Viņa nav psihologs. Bet viņa saprata, ka mazajam ir problēmas, kad aizveda viņu uz tirgu. Uz lielo tirgu, kur tirgoja eksotiskus augļus un gardumus. Viņa gribēja puiku iepriecināt, lai gan abi dzīvoja trūkumā. Plauktos bija vīnogu ķekari, sulīgi āboli, dzelteni medaini bumbieri, zilgani spīdīgas žāvētas plūmes, zeltainas kaltētas aprikozes un rozīnes. Tas viss izskatījās skaisti!
Un mamma jautāja: “Ko tu gribi dēliņ? Es nopirkšu tev visu, ko tu gribi. Es saņēmu algu un man ir daudz naudas. Tikai parādi. Ko tu gribi? Varbūt vīnogas?” Zēns pacēla savu bālo seju, zem acīm bija riņķi un teica: “Mamm, es neko negribu. Paldies!”
Un tad arī mamma saprata, cik slikti ir. Un šī bailīgā, kautrīgā mamma aizveda savu dēlu pie visiem iespējamajiem ārstiem, līdz atrada cēloni. Patiešām tā bija bīstama slimība, kas tika atklāta un apturēta tās sākuma posmā. Un slimība jau bija sākusi bērnu gandrīz asimptomātiski un nemanāmi nokaut. Bet mamma viņu izglāba. Viss beidzās labi un viņš sāka ārstēties. Vasarā puika jau ar apetīti ēda ābolus!
Tā dažreiz izpaužas “slimība līdz nāvei”. Nekas nesāp. Nav drudža, nesāp kauli, nav reiboņa. Pat tad, kad dzīve piedāvā visu to labāko, kārdinošāko, apetelīgāko, cilvēks klusi pateiksies: “Paldies, bet neko negribu!” Es nevēlo ne mīlestību, ne jūru, neko. Paldies, es negribu NEKO.
Tikai pieaugušajam neviens neprasīs, ko viņš grib. Ja godīgi, tad parasti tas nevienam nerūp. Un pats vājais savu stāvokli uzskata par normālu, jo nekas nesāp. Nāk miegs, bet ne vienmēr var gulēt. Un tuvumā nav mīlošas mātes, kura aizvedīs pie ārsta.
Ko tu vēlies? Ko tu gribētu, ja kāds no dzīves tev visu nopirktu? Un cik ļoti tu to vēkues? Pajautā to sev, jo nav neviena cita, kurš tev to pajautās.
Tomēr šeit es jautāju. Un atbildi godīgi. Ja kaut ko gribi, tad viss kārtībā. Un ja nē, tad pārbaudi savu veselību.
Un ieskaties savā dvēselē – kas tevi moka un apgrūtina? To zini tikai tu un tas, kurš tevi mīl!