Ir ērti, ja bērns uz visiem aizliegumiem reāģē ar bezierunu paklausību. “Neej tur!”, “Tā nedari!”, “To nedrīkst!”. Un tad bērns ievēro jūsu izdomāto kārtību. Un šķiet, ka viss notiek kā nākas. Bet tur mazajā bērna dvēselē, iespējams, norisinās vētra…
Vecāku ierobežojumi ir vajadzīgi. Tie māca orientēties bipolārajā telpā “drīkst-nedrīkst”, māca disciplīnu, organizētību un spēju sevi kontrolēt. Bet ir bērni, kuri nedrīkst absolūti visu: nedrīkst slikti mācīties, ātri skriet, skaļi runāt, klausīties mūsdienīgu mūziku un pavadīt laiku ar draugiem. Ar kādām problēmām šis pieaugušais bērns saskarsies nākotnē, jo bērnībā neviens neņēma vērā viņa viedokli?
Kā psiholoģiskā presēšana atsaucas pieaugušā vecumā
Kā saka – mēs visi nākam no bērnības. Kopš mazotnes mūsos glabājas kompleksi un nepatīkamas atmiņas. Daudziem no mums ir vecāki, kuri ir uzauguši teju kā citā laikmetā – PSRS. Tajā laikā sabiedrībā tika kultivētas atšķirīgas vērtības. Šbrīd mēs runājam par humānismu, laipnību un draudzību. Šie vienkārši jēdzieni mainās atkarībā no esošā laikmeta. Un ne vienmēr novecojis viedoklis ir atbilstošs šim laikam.
Vecākā paaudze ir pieradusi savu dzīvesveidu uzskatīt par standartu. Un, ja vienam no vecākiem ir despotisks un autoritārs raksturs, viņa bērniem var tikai just līdzi. Neapstrīdams mātes vai tēva viedoklis cilvēkam atņem tiesības uz izvēli un brīvību. Tas burtiski noliec pie zemes, apspiež un padara neiespējamu šajā dzīvē iemācīties kaut ko jaunu.
Lasi arī: Kļūsti pat stipru sievieti, kura (pie velna!) dara to, ko grib!
Bērns ir mazs cilvēks, kura saprāts un brīvā griba ir pašā sākumā. Bērns mācās dzīvot, analizēt, domāt, piedzīvot jūtas un vēkmes. Un pastāvīgi kavējumi liedz viņam sagatavoties iešanai pa grūto un sarežģīto pieaugušo dzīves ceļu.
Nespiediet, bet maigi vadiet
Kas notiks, ja kopš agras bērnības bērnam diktē, uzstāda noteikumu, aizliedz un visādā ziņā nomāc viņa vārda brīvību, kā arī nokauj viņa mērķus, kuri vecākiem šķiet “nepareizi”, “stulbi” un “muļķīgi”.
Bērns bailēs saņmet pļauku sejā, izraisīt skandālu, lēprātīgi dara visu, ko no viņa prasa, pierod un cenšas savaldīt savus impulsus dažād minūtēs, kad vēlas kaut ko aizliegtu. Bet tomēr nekur tas nepazūd.
Iekšpusē ir klusums un, šķiet, ka mazais cilvēks pie šādas katorgas ir pieradis, tomēr tieši šajā bērnības periodā pacietības kauss sāk pildīties. Nemamanāmi tas sasniedz robežu līdz 20 – 25 gadu vecumam, kad cilvēks saprot, ka, neskatoties uz savu vecumu, viņš jūtas kā bērns, kuru ierobežo no visām pusēm.
No šejienes ir trīs izejas:
1. Bērns sāks reaģēt rupji: sacelties un reaģēt visās iespējamajās formās.
2. Pacietības kauss nepārlūzt, bet, tēlaini izsakoties, kaut kur ieplaisās, līdz pats bērns salūzīs. Viņš ierausies sevī un kļūst par marioneti vecāku rokās.
3. Cilvēks, kurš uzaudzis šādā ģimenē dzīvos ar milzīgu sāpju sajūtu un psiholoģisko traumu nastu.
Vecāki, atcerieties, ka bērns tan trenējams subjekts uz kura ir iespējams praktizēt jūsu autoritārās variācijas un despotiskās tieksmes. Izturieties pret viņu kā pret cilvēku, kaut arī pagaidām viņš ir mazs.