Pārmērīgas vecāku rūpes bērniem var kļūt par šķērsli, kad viņš aug. Un paši vecāki arī laika gaitā sāk sūdzēties par izaugušo pēcnācēju neatkarības trūkumu. Problēma ir tā, ka jebkura mamma un jebkurš tētis dziļi sirdī baidās, ka saviem bērniem nebūs vajadzīgi.
Nesen pie tējas tases mēs ar kādu draudzeni nesteidzīgi sarunājāmies. Saruna bija par šo un to, līdz kādā brīdī tā aizvirzijās uz mūsu pieaugušajiem bērniem. “Ak, kāda inafantila jaunatne tagad ir izaugusi. Viņi neko nevēles, necenšas un nezina kā kaut ko panākt! Manējai ir jau 18, bet pat makaronus uzvārīt nemāk. Tāpat viņi negrib ne dzīvot vieni, ne mācīties.”
Pēc mūsu tikšanās, šie pāris teikumi turpināja riņķot pa manu galvu un es nevarēju beigt domāt par viņas meitu, kuršabija “nogājusi no ceļa”. Kopš divu vai trīs gadu vecuma viņa nepārtraukti meiru kaut kur virzīja un kontrolēja visas viņas darbības.
Lasi arī: 10 lietas, par kurām sievietei nav jāatvainojas. NEKAD
Meitene praktiski nepieņēma patstāvīgus lēmumus, jo gādīgā mamma viņu pasargāja no jebkādiem mājas darbiem un fiziskiem darbiem. Tā viņa izprata savu mātes misiju: radīt bērnam mierīgu dzīvi, maksimāli pievērst uzmanību un dāvāt komfortu. Meitene uzauga gudra, paklausīga, bet nepavisam nebija neatkarīga. Tā viņa dzīvoja – nenesot atbildību par savu dzīvi, izvēlēm un rīcību, pastāvīgi atskatījās uz māti, cerot uz viņas palīdzību.
“Tu man vairs neesi vajadzīga!”
Un atbilde šeit ir pavisam vienkārša: mammai un tētis jākļūst NEVAJADZĪGIEM saviem pieaugušajiem bērniem. Tam jāattiecas gan uz bērna dzīves ekonomiskajiem, gan fiziskajiem aspektiem. Jauniešiem GRIBĒT dzīvot patastāvīgi, pašiem risināt savas problēmas, rūpēties par savām atvasēm un nopelnīt naudu ir nepieciešams PAŠIEM.
Piekritīsiet, cik atpazīstama aina: meitai 25, gādīgā māte nezina, ko lai ar sevi iesāk tāpēc, ka meita nav pārradusies nakšņot mājās. Un vieņai ir pilnīgi vienalga, ka meita jau n-tos gadus nedzīvo ar viņu kopā, bet pārnakšņošanas iemesls ir lidojums. Iemesls histērijai: “Es zvanīju, bet tu man neatbildēji. Ko man padomāt!!?? Ja nu ar tevi kaut kas notiek?” Un tagad jaunajai sievietei ir jau 35 gadi un viņas māte joprojām izsaka piezīmes: “Kur bez cepures?” un piekārto šalli ap kaku. Un tad, kad viņai ir 45 gadi, tad no istabas atskan mammas balss: “Kur viņa atkal iet? Kāpēc naktī kaut kur jāiet?”
Jūs redzam šādas situācijas tik daudzās ģimenēs un aptverat, ka nevajag līst citu šallēs, nakts pastaigās un nevajag zvanīt uz morgu. Jāprot bērnu uzticēt liktenim. Tiklīdz bērnam aprit 18, tā šis cālēns ir jāstumj ārā no ligzdas.
Mēs tādi nebijām!
Kad nākošajā reizēs mēs satikāmies un es uzsāku sarunu ar draudzeni par šo tēmu, viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu nenormāla un teica: “Tu ko!? Bet, ja nu viņa apprecās nejēdzīgi agri, bērnus piedzemdē. Man taču nav laika sēdēt blakus un pieskatīt bērnus. Lai sēž blakus man un tad vismaz kaut kā varu izkontrolēt.”
Bet pamēģiniet atcerēties ar kādu sapņainu dvēseli mēs jaunībā gribējām izlauzties no vecāku mājām tajā nežēlīgajā pasaulē, kurā cilvēki mācās dzīvot un cīnīties. Mēs uzaugām, nobriedām un iegādājāmies mājokli.
Pārmērīga aprūpe ir visa ļaunuma sakne!
Kāpēc daudzi no mums nav gatavi bērniem dot tādu brīvību, kāda jaunības gados bija mums? Tāpēc, ka mēs gluži vienkārši baidāmies kļūt nevajadzīgi, tāpēc ar visiem spēkiem iekrampējamies bērnos. Un paši mēs šos bērnus padarām infantilus.
No kā bērni aiziet?
Galu galā bērni no vecāku gādības neaizbēg. Viņi bēg no vecāku nepārtrauktajām prasībām: “Kur tu iesi? Kad nomazgāsi traukus? Tu nepareizi turi rokās bērnu.” Jo vairāk bērniem tiek dota brīvību, jo plānākas asinssaites starp jums veidosies. Nepieciešamība pēc mammas ar katru minūti vājināsies.
Tomēr, lai cik sāpīgi tas būtu, mūsu uzdevums ir kļūt pēc iespējas nevajadzīgākiem. Viņiem ir jāatrod šī brīvība un jākļūst par gudriem pieaugušajiem. Jāpieņem savi lēmumi, kļūdas un jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks patiesai mīlestībai. Bērna dvēselē no mazas sēkliņas uzplaukst zieds – viņam tie ir vispatiesākie un mīlošākie cilvēki visā pasaulē – vecāki.