Bērns nav tavs vīrs vai dzīves partneris. Viņam būs pašam sava dzīve

Bērns nav tavs vīrs vai dzīvesbiedrs; viņiem būs sava dzīve un galu galā arī savs partneris. Kā vecākiem ir viegli justies tā, it kā mēs būtu viņu pasaules centrs, taču tas attiecas tikai uz nelielu laika posmu. Mūsu uzdevums ir viņus audzināt, vadīt un sagatavot, lai viņi varētu stāties pretī pasaulei, taču nekad neaizkavēt viņus izplest spārnus.

Viņiem augot, mums jāatceras, ka pamats, ko mēs viņiem ieliekam, ir domāts, lai dotu viņiem spēku, nevis važas. Viņi veidos savus sapņus, kaislības un attiecības, kas veidos viņu dzīves gaitu. Un, lai gan mēs esam tur, lai atbalstītu un mīlētu viņus bez nosacījumiem, viņi nav mūsu īpašums vai kontrolē. Ir svarīgi ļaut viņiem piedzīvot dzīvi saskaņā ar viņu noteikumiem, pat ja tas nozīmē atkāpties, kad mēs vēlētos pieturēties pie viņiem ciešāk.

Viena no grūtākajām mācībām audzināšanā ir iemācīties atlaist. Tas ir uzticības un ticības akts — ticība audzināšanai, ko esam viņiem devuši, un uzticība viņu spējai orientēties viņu ceļojumā. Mūsu bērni nav domāti, lai aizpildītu tukšumus mūsu dzīvē vai kompensētu mūsu nepiepildītās cerības. Tās ir unikālas dvēseles savā ceļā, un mūsu uzdevums ir staigāt viņām līdzās tik ilgi, kamēr viņām mēs esam vajadzīgi, nevis staigāt viņām priekšā vai nest viņas uz rokām.

Mums arī jāsaprot, ka bērni savā ziņā atspoguļo to, ko mēs viņiem parādām savās attiecībās. Ja mēs viņiem visu izlejam uz partnerattiecību ar dzīvesbiedru kopšanas rēķina, viņi var izaugt ar izkropļotu priekšstatu par to, kā izskatās mīlestība un apņemšanās. Uzturot mīlošas un atbalstošas attiecības ar savu dzīves partneri, mēs demonstrējam partnerības vērtību un līdzsvaru starp ģimenes un romantiskām saitēm.

Attiecības, kas mums ir ar bērniem, laika gaitā attīstīsies, pārejot no atkarības uz savstarpēju cieņu un apbrīnu. Viņi virzīsies uz priekšu, veidojot paši savus ceļus, un kādu dienu viņi var kļūt par vecākiem tajā pašā lomā, kurā esam tagad. Cikls turpinās, un ir svarīgi pieņemt, ka šī dabiskā attīstība ir daļa no dzīves skaistuma.

Ir ļoti svarīgi emocionāli sagatavoties tai dienai, kad viņu galvenā pieķeršanās vairs nebūsim mēs, bet kāds cits. Tas nenozīmē, ka mēs viņus zaudējam; bet gan to, ka viņu mīlestības loks paplašinās, un mums ir jāatvēl vieta citiem viņu dzīvē. Iespēja svinēt viņu izaugsmi, partnerattiecības un topošās ģimenes ir apliecinājums mīlestībai un uzticībai, ko esam audzinājuši gadu gaitā.

Kā vecāki mēs varam pierast pie tukšākas mājas vai retāk zvanīt, taču tas nemazina mūsu lomu viņu dzīvē. Saikne starp vecāku un bērnu ir mūžīga, un nekāda fiziska vai emocionāla distance nevar to salauzt. Mums jātiecas uz attiecībām, kas balstītas uz savstarpēju cieņu, kur viņi jūtas pilnvaroti nākt pie mums, kad viņiem ir vajadzīgas vadlīnijas, nevis pienākuma vai vainas, bet mīlestības un uzticības dēļ.

Mūsu dzīves partneru lomā ir svarīgi saglabāt saikni ar savu dzīvesbiedru. Kad bērni aiziet, mēs paliekam kopā ar cilvēku, ar kuru mēs izvēlējāmies veidot dzīvi, un šīs attiecības ir pelnījušas tikpat daudz rūpju un uzmanības kā jebkuras citas. Saspringtajos vecāku gados ir ļoti svarīgi nepazaudēt šo saikni, jo mīlestība starp partneriem mūs vedīs cauri visos dzīves posmos, pat ja bērni vairs nav mūsu aprūpē.

Vecāki ir došanas ceļojums — mēs atdodam savu mīlestību, laiku un pūles, lai audzinātu nākamo paaudzi, taču mums ir arī jārūpējas par sevi un savām attiecībām. Bērniem augot un ejot, mums jāsaglabā saikne ar dzīvesbiedru, nodrošinot, ka šīs attiecības ir mūsu ģimenes centrālais balsts.

Lielākā dāvana, ko varam sniegt saviem bērniem, ir veselīgu, mīlestības pilnu attiecību piemērs starp viņu vecākiem.

Tas ļauj viņiem veidot savas stiprās saites dzīvē, zinot, ka mīlestība, neatkarība un savstarpēja cieņa var pastāvēt līdzās.

Mūsu bērni nav mūsu dzīves partneri, taču, izmantojot mūsu piemēru, viņi uzzina, ko nozīmē pašiem veidot jēgpilnas, ilgstošas attiecības.