Stāsts par to, ka sapņot nav kaitīgi. Kaitīgi ir nesapņot. Pēc izlasīšanas uz sirds uzreiz paliek siltāk.
Mans brālis atnesa uz mājām jaunu suņu kakla siksnu, vēl smaržojošu pēc ādas un ar veikala cenu.
– Tā, – uzreiz visu saprata mamma. – Tā nebūs nekad! – viņa stingri noteica. – Vēl suņa tikai mājās trūkst.
Brālis klusējot aizgāja uz istabu un pakarināja kakla siksnu virs gultas. Sanāca iespaidīgi.
– Kur tu ņēmi naudu? – jautāja tētis.
– Sakrāju, – izvairoties atbildēja brālis. – Trīs mēnešu atliku…
– Skaidrs, izrādās mūsu jaunākais dēls jau trīs mēnešu sapņo par suni.
– Es arī sapņoju! Es arī sapņoju par suni! – ielīdu sarunā. – Pat veselu nedēļu sapņoju. Nē, astoņas dienas!
Tā nebija taisnība. Par suni es sapņoju visu savu dzīvi no dzimšanas. Bet ne jau es slepeni krāju naudu, ko vecāki dod, lai nopirktu lielisku jaunu ādas kakla siksnu ar kniedēm. Es nevarēju aizskart savu brāli, tāpēc teicu par astoņām dienām.
– Sapņot nav kaitīgi, – noteica mamma.
Pēc tam mēs ar brāli kā vienmēr pildījām mājasdarbus. Viņš savus, vienkāršos, trešās klases līmeņa, bet es nopietnos. Laiku pa laikam pacēlām galvas no burtnīcām un aplūkojām suņa kakla siksnu, kas karājās pie sienas virs brāļa gultas.
– Iepriekšējā mēnesī bija trīsdesmit dienu? – pēkšņi sāku atcerēties. – Nē, trīsdesmit viena! Tas nozīmē, ka rīt būs deviņdesmit trīs dienas, kā tu sapņo par suni!
Atbildes vietā brālis bēdīgi nopūtās.
– Ja pieskaita tavām dienām manas deviņas dienas, tad sanāk nepiepildītais sapnis ilgst simtu divas dienas! – es sarēķināju.
– Tā gan, – bēdīgi nopūtās tētis, kurš sēdēja krēslā ar avīzi un visu dzirdēja.
– Nepiepildītie sapņi… – atkārtoja tētis. – Tā nemēdz būt. Ja sapnis ir pareizs, tas noteikti piepildīsies.
Tētis sestdien no rīta kaut kur aizgāja uz ilgu laiku. Atgriezās un sasauca mūs visus priekšnamā.
– Tā… – kautrīgi teica tētis, kad mēs sapulcējamies. – Es saskaitīju trīs skaitļus, un sanāk, ka par vienu un to pašu sapni mēs esam sapņojuši trīsdesmit četrus gadus, trīs mēnešus un vienpadsmit dienas… Skaitot līdz šodienas rītam.
To pasakot, tētis uzmanīgi atvēra mēteli, izvilka no azotes pelēku, pinkainu kucēnu ar spīdīgām melnām actiņām.
Mēs ar brāli tik ļoti apstulbām, ka pat nespējām iekliegties no priekiem.
Mamma kaut kā jocīgi paskatījās uz tēti. Viņš tā arī turpināja stāvēt ar atvērtu mēteli un spiežot kucēnu pie krūtīm.
– Pieliec vēl divdesmit septiņus gadus… pie sapņa, – jocīgā balsī piebilda mamma.
– Nē, drīzāk divdesmit astoņus!…
Mamma atvēra skapi un no tālākajiem dziļumiem izvilka zilu suņu bļodiņu.