Sievietes dzīvē pēc 40 ir piepildīta ar daudziem pārsteidzošiem atklājumiem. Liela daļa vērtību, kas mums bija svarīgas pirms pāris gadiem, zaudē savu nozīmību. Tas, kam mēs iepriekš nepievērsām uzmanību, kļūst patiesi nozīmīgs.
Pēkšņi mēs aptveram, ka sirmi mati, kas parādās, vairs nav nejaušība. Un vai tiešām mati regulāri ir jākrāso?
Šajā vecumā jāatzīst, ka stilīgs matu griezums izskatās daudz pievilcīgāk, nekā zirgaste. Nāk savāda izpratne par to, ka mēs mūžīgi nebūsim jaunas, svaigas un bez nevienas grumbas. Un atrodas tādas sievietes, kuras ir pietiekoši drosmīgas nekrāsot matus un neslēpt katru grumbiņu.
Mūsu ķermenis ir tāds, kāds tas ir tagad – tieši tāds un ideāls. Un cita mums nebūs. Pirms dažiem gadiem mums šķita, ka ir jācenšas un vienreiz un uz visiem laikiem tas ir jāuzlabo, tad mēs iegūsim sapņu ķermeni. Bet nē, tā nebūs! Tāpēc nākamo gadu desmitu uzdevums izklausās mazāk ambiciozs: mēs pret sevi izturēsimies uzmanīgi un rūpīgi, mēs centīsimies savu funkcionalitāti saglabāt ilgāk. Un mēs priecājamies, priecājamies un priecājamies, jo mūsu prāts joprojām ir ass un atmiņa arī samērā veselīga.
Starp citu, pat atmiņu. Savāda tēma. Tā pēķšņi uzšķiļās atmiņās par jaunību: “Es izšķīros? Kāds tam bija iemesls? Vai esmu cietusi? Vai pazaudējusi draudzenes? Kāpēc?” Protams, tad, kad es sasprindzinu savu atmiņu, tad secinu, ka visi lēmumi ir bijuši pareizi. Bet viltīgais laiks ir darījis savu. Bieži mēs pagātni idealizējam, to ieskauj šarmanta migla.
Lasi arī: Mošanās naktī: Par kādām saslimšanām tā mūs brīdina
Vēl nesen sports bija paredzēts skaistumam… Plakans vēders, apaļš dibens – tāds bija mērķis. Diemžēl universālā smaguma likums, tāpat kā mīlestība uz saldumiem, izrādījās nepielūdzams. Liekas, ka aizvien vairāk apveļamies un nu bezcerīgi it kā būtu sportot. Bet nē! Pašlaik mums nav citas izvēles.
Mēs jau pēc pieredzes zinām, ka bez regulārām kustībām, mūs sagaida muguras sāpes, krakšķošas locītavas, galvassāpes un citas nepatikšanas. Ja vēlamies pāris nākamajās desmitgadēs izkāpt no gultas bez čīkstēšanas, retāk doties randiņos ar ārstiem, tad uz priekšu – joga, pastaigas un viss cits!
Tāpat nu jau ar izbrīnu mēs skatāmies uz sievietēm, kuras pārvietojas papēžos, ja attālums pārsniedz virzību no bērnu autokrēsliņa līdz tuvākajam sēžamajam. Mēs virzāmies kurša – trikotāža, kašmirs, Ugg zābaki un dažkārt pat ortopēdiskās čības.
Mums ir pāri četrdesmit un mēs sevi pazīstam pārāk labi. Un mode, kas atklāj izskata trūkmus nav domāta mums. Tāpat mēs sākam aptvert to, ka dabu nav iespējams apmānīt, lai arī pirms tam mūsu prātos ir iezagušās domas par plastisko ķirurģiju. Visi nedabīgie deguni nevienam šajā pasaulē nepalīdzēs palikt ilgāk. Kāpēc tad šis pašapmāns?
Arī vecāku atblāzmas liek par sevi manīt aizvien uzkrītošāk. Mēs sevī spilgtāk ieraugām viņu vājības un priekšrocības. Viss, no kā gribējām izvairīties, nemanāmi uzziedējis mežonīgās krāsās. Un tas nav slikti. Un mums pat kaut kas sāk patikt.
Arī intīmā dzīve uzņemt apgriezienus. Lai arī ap divdesmit likās, ka “veciem cilvēkiem” noteikti seksa nav. Bet, kā izrādās, seksam pievienojas jauni nakts prieki. Vai jūs vīrs pāgājušonakt krāca? Tas tik ir prieks, tā tik ir laime!
Mūsu draugi kļūst par sievastēviem un vīramātēm, bet daži, ak, cik biedējoši, par vecvecākiem. Mūs pārņem dalītas jūtas…
Mēs pamanām to, ka tie retie vīrieši, kuri mums likas pievilcīgi, nu jau drīz ietilps kategorijā “viņš varētu būt mans dēls”. Šis fakts rada šausmu lēkmi, bet tāpat parāda, ka pretējais dzimums joprojām ir mūsu interešu sfērā.
Mēs apzināmies jebkura resursa – laika, spēka, veselības, enerģijas, ticības un cerības – ierobežoto raksturu. Reiz mēs par to nemaz nedomājām. Bija bezgalības sajūta. Tas pagāja, un kļūdas izmaksas pieauga. Mēs nevaram atļauties ieguldīt laiku un enerģiju neinteresantās aktivitātēs, garlaicīgos cilvēkos, bezcerīgās vai postošās attiecībās. Tiek noteiktas vērtības, noteiktas prioritātes.
Tāpēc mūsu dzīvē nav palikuši nejauši cilvēki. Mēs novērtējam tos, kuri ir tuvu garā. Mēs lolojam attiecības un ātri atpazīstam likteņa dāvanas jaunu, brīnišķīgu pazīšanos veidā. Bet tikpat ātri, bez nožēlas un vilcināšanās, mēs izsijājam lieko.
Literārā gaume mainās. Interese par daiļliteratūru ir arvien mazāka, arvien vairāk – par reālām biogrāfijām, vēsturi, cilvēku un valstu likteņiem. Mēs meklējam modeļus, cenšamies saprast cēloņus. Mūsu pašu ģimenes vēsture mums kļūst arvien svarīgāka nekā jebkad agrāk, un mēs rūgti apzināmies, ka ir daudz jāmācās.
Sentimentalitātes līmenis gadu gaitā nemanāmi pieaug un pēkšņi iziet no rāmjiem.Raudam, klausoties mūziku, un gandrīz neviens aicinājums pēc palīdzības internetā neatstāj vienaldzīgus. Cieš acis – bērni, senils, suņi, kaķi, raksti par līdzpilsoņu un delfīnu tiesību pārkāpumiem, pilnīgi svešu cilvēku nelaimēm un slimībām – no tā visa mēs jūtamies slikti pat fiziski. Mēs atkal izņemam kredītkarti, lai pārskaitītu labdarībai.
Mēs jūtamies labi mājās. Un ir labi būt vienam. Jaunībā likās, ka viss interesantākais notiek kaut kur ārpusē. Tagad visa jautrība ir iekšā. Izrādās, ka man patīk būt vienai, un tas ir pārsteidzoši. Varbūt iemesls ir tas, ka man ir mazi bērni, un tas nenotiek pārāk bieži? Bet tomēr tas ir negaidīti. Šķiet, ka es virzos no ekstraversijas uz introversiju.
Gadu gaitā es izjūtu mazāk pretenziju un lielāku pateicību. Atskatoties, es redzu daudz labu lietu un saprotu, cik bieži man ir paveicies. Man vienkārši paveicās. Par cilvēkiem, notikumiem, iespējām.
Turpmāko gadu plāns ir vienkāršs. Es ne par ko necīnos. Es izbaudu to, kas man ir. Klausos savās patiesajās vēlmēs – ar gadiem tās kļūst vienkāršākas un skaidrākas. Es priecājos par vecākiem un bērniem. Cenšos būt vairāk brīvā dabā un pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri man ir patīkami. Priekšā ir rūpīga saglabāšana un, protams, attīstība.