Par kaitināšanu, apsaukāšanu, baumām, rūkšanu – dažādiem bērnu verbālās agresijas veidiem. Par to, kā var stiprināt savu bērnu un, iespējams, sevi.
Agresija var būt verbāla un taktila. “Viņi mani apsaukā”, “viņa baumo”, “mēs taču tikai pajokojām”, “mēs viņu ignorējam”, “man pastāstīja, ka tu ..”, “tu esi mēsls!”, “a tu zini, ka viņa/viņš ..”, “es par tevi visu izstāstīšu”, “rrrrrr! Ggggrrrrrr!” – tā visa ir verbālā agresija.
Bērni un vecāki. Par agresiju un kā tai nepakļauties
Tā var būt aktīvi tieša, kad vārdi – apvainojumi, pazemošana – tiek tieši vērsti pret cilvēku.
Aktīvi netieša – baumas, apmelošana, nepatiesas informācijas izplatīšana, sūdzēšanās, apvainojumi.
Pasīvi tieša – ignorēšana, boikota, atklāta izvairīšanās no kontakta.
Pasīvi netieša – klusējošs atbalsts, piemēram, baumām vai apmelošanai, nekorekti negatīvām atsauksmēm, ļauniem jokiem.
- Es mācu bērniem, ka mums katram ir Spēks, kuru mēs varam ieguldīt darbībās, uzvarās, attīstībā, ar kuru varam sevi aizsargāt, ja tas ir nepieciešams. Bet šo pašu Spēku mēs varam vērst pret sevi, pret citiem, pret draudzību, pret attiecībām.
- Es stāstu par agresiju veidu dažādību. Taktilā – kad mums gribas kādam iesist, verbālā – kad mēs kādu apsaukājam vai kliedzam.
- Mēs izpētām noteikumu “kā dot pretī”. Kā notiek iedarbība, tā arī jādod pretī. Ja Jūs apsaukā, bet atbilde būs sitiens, tas tiks uzskatīts par spēka līdzsvarā neadekvātu reakciju. Taktilā agresija tiek uzskatīta par agresijas “stiprāko formu”. (Ir būtiski atrast verbālas konstrukcijas, kas spētu mums dot lielāka spēka sajūtu.)
Ja uz mums tiek vērsta taktilā agresija (mūs sit, aizskar), ir bezjēdzīgi runāt, ir nepieciešams dot pretī ar ķermeni – apstādināt agresora roku, pārvirzīt sitienu, izviarīties.
- Bērnu “verbālām izpausmēm” ir vecuma norma. Likumsakarīgi, ka bērni trīsgadnieku krīzes situācijā padara nevērtīgu to, kas viņiem visdārgākais (mamma, mīļākās nodarbes, mīļākās rotaļlietas), bērniem apmēram 3–5 gadu vecumā aktuālā tēma “dibens, purkšķi, kakas”, bērniem 5–7 gados ir ģenitāliju tēma, pusaudžiem – lamuvārdi. (Likumsakarīgi nenozīmē, ka tas ir jāatbalsta.)
- Pat maziem bērniem es stāstu, ka katru reizi, kad mēs sakām otram nejaukas lietas, ir kā izgāzt spaini ar netīrumiem vai melnu krāsu. Pēc tā mēs paši esam netīri, otrs jūtas slikti un netīrumu pasaulē kļūst vairāk. (Mēs runājam, ka ekoloģija ir ne tikai atkritumu šķirošana, bet arī iekšējo atkritumu šķirošana.)
Sākumskolas bērniem es skaidroju, ka, kad mēs baumojam, mums šķiet, ka tas ir nevainīgi, bet tā ir agresija. Tas norāda to, ka mēs gribētu nostumt no viņa vietas, iesist, bet neļaujam sev tik atklātu uzbrukumu, un tas stāsta par mums, ka esam nepārliecināti par sevi. Kad dzirdam, ka mums blakus baumo un klausāmies, mēs kļūstam par līdzzinātājiem.
- Katram cilvēkam ir savs spēku limits, izturība. Bērns, iespējams, var tikt galā, kad viņam dara pāri viens cilvēks. Bet, ja to dara vairāki, tas var izrādīties par nepaceļamu nastu. Ir ļoti svarīgi vecākiem iejaukties, vismaz piedāvāt palīdzību.
- Visos kolektīvos ir tie, kas jūt citu cilvēku ievainojamību – pēta iespējamā upura reakcijas. Ir kļūdaini domāt, ka pāridarītāji nav iejūtīgi – viņiem ir lielisks sociālais intelekts. Viņiem nevar teikt “nedari tā, tas viņu ievaino”. Tas vēl vairāk norāda uz mērķi.
Praktizējam
Ja bērns ir padalījies ar mums tajā, ka viņu ķircina, ir būtiski sniegt viņam atbalstu. Svarīgi vismaz pateikt, ka “tas ir tik aizvainojoši, kad ķircina. Iespējams, es sāktu raudāt vai sadusmotos, ja ar mani tas notiktu..”.
Bīstami teikt – nepievērs uzmanību. Ja bērns patiešām jūt savu spēku, tas ir pieļaujams. Bet, ja vārdi vai rīcība viņu traumē, ir svarīgi, lai viņš nenomāktu savu jūtību. Ir jāsniedz atbalsts un jāizdomā stratēģija kā reaģēt:
- maziem bērniem pieejama atbilde – kas tā saka, pats tāds ir.
- universālā atbilde uz jebkādiem aizvainojumiem “Un?”. Šī frāze ir kā enerģijas pārvirzīšanas prakse aikido. Kā likums, pāridarītājiem nav atbilžu variantu. Ja viņi turpina uzbrukumu, var turpināt visu laiku atbildēt “Nu un?”
Koks. Jebkurš spiediens, jebkura agresija ir mūsu izturības, mūsu atbalsta pārbaude. Es sāku savu darbu ar to, ka “pārvēršu” viņus kokos. Jautāju, par kādu koku kļuva? Ar spēcīgām saknēm. (Pieskaros viņu kājām, pēdām, piedāvāju iztēloties, cik stipras ir viņu saknes.) Pēc tam es pati “pārvēršos” par vēju, kas šūpo koku. Es burtiski pūšu un šūpoju, nedaudz grūstu bērnu. (Koka uzdevums ir saglabāt izturību.) Un saku: ”Tu esi ļoti stiprs koks. Jebkurš vējš var tevi pašūpot, bet nekad nesalauzīs. Tu vienmēr izturēsi jebkuru spriedzi.” Kad bērns ir sajutis “sakņu un stumbra” spēku, stāstu par to, ka vējš ir grūtības, neveiksmes, kaitināšana, šķēršļi.
Profilaksei, “imunitātes” celšanai pret kaitināšanu es kādreiz izdomāju spēli. Ar krāsainu diegu tiek iezīmēts uz grīdas aplis, diametru izvēlas pats bērns, kurš stāv pa vidu. Uz bērnu (vecāki) met spilvenus, pirms katra metiena sakot, kādas īpašības vai kvalitātes nosaukumu – gan pozitīvu, gan negatīvu (jautrs, spītīgs, laipns, “kaka”). Bērna uzdevums ir izlemt, ko viņš vēlas atstāt pie sevis aplī, bet ko izmest. Turklāt, pat ja spilvens ir iekritis aplī, bērns vienmēr var izvēlēties, vai to atstāt. Mēs izveidojam metaforu – ir izvēle, ko vēlos atstāt “sevī iekšā” un ko atgrūst. Spēle ir līdzīga “ēdams, neēdams”, brīnišķīga spēle, attīstot veselīgu kritiku.
Līmlapiņas. Mēs ar bērniem ņēmām līmlapiņas un rakstījām uz tām vārdus, kā mūs kādreiz ir nosaukuši – īpašības, labas un ne visai. No sākuma līmēja lapiņas uz sevis, pēc tam paši ņēma nost. Es uzdevu šādus jautājumus: 1) Kur cilvēks, kas saka mums šādus vārdus, ņem lapiņas? Bērni paši atbildēja tikai par to, ko paši par sevi domā un no līmlapiņām. 2) Tev vienmēr ir izvēle – atstāt šīs lapiņas uz sevis, vai nē. Pēc tam es piedāvāju katru dienu domās sevi “attīrīt” no pielipušajām lapiņām.
Okeāns vecākiem bērniem. Mēs iztēlojamies, ka kļūstam par milzīgu okeānu. Un mēs esam spējīgi izšķīdināt sevī visu, ko mūsos “iemeta”.
- mēs runājam ar bērniem par to, kas ir mūsu unikalitāte, kur ir mūsu “superspēks”.
- pseido agresīva rīcība. Izveidot no pildspalvas rīku spļaušanai. Izveidot mazas bumbiņas no papīra. Ieviest noteikumu, ka pūst bumbiņas var tikai spainī vai mērķī.
- atļaut noteiktu laiku, kad var tikai kliegt vai skaļi dziedāt.
- ir jāiemāca bērnam aizņemt SAVU vietu. Proti, atstāt viņam tiesas uz VIŅA vietu. Ļaujiet viņam izvēlēties ērtu pozu, atcerieties paši būt iejūtīgiem pret viņa teritoriju un viņa mantām. Viņam, protams, ir ļoti svarīgi just, ka mēs visi esam kopā ar viņu. Tas ir mūsu ieguldījums viņa izturībā.