Kāpēc mūsu nākotne ir atkarīga no lasīšanas

Lielisks rakstnieka Nila Geimana raksts par lasīšanas dabu un noderīgumu. Šīs nav tikai pārdomas, bet gan skaidri un secīgi pierādījumi šķietami acīmredzamajam. 

Ja Jums ir draugi matemātiķi, kas jautā, kādēļ ir jālasa daiļliteratūra, dodiet viņiem izlasīt šo tekstu. Ja jums ir draugi, kas mēģina Jūs pārliecināt, ka drīz visas grāmatas būs elektroniski, iedodiet viņiem izlasīt šo tekstu. Ja Jūs ar siltumu sirdī (vai otrādi – šausmām) atceraties gājienus uz bibliotēku, izlasiet šo tekstu. Ja Jums aug bērni, izlasiet šo tekstu kopā ar viņiem, un ja Jūs vēl tikai domājat par to, ko un kā lasīt ar bērniem, tad noteikti izlasiet šo tekstu. 

Cilvēkiem ir būtiski skaidrot, kurā pusē viņi ir. Savā ziņā tā ir savu interešu paziņošana.

Tātad es grasos runāt ar Jums par lasīšanu un par to, ka daiļliteratūras lasīšana un lasīšana savai baudai ir viena no svarīgākajām lietām cilvēka dzīvē.

Acīmredzami es neesmu objektīvs, jo esmu rakstnieks, daiļliteratūras autors. Es rakstu bērniem un pieaugušajiem. Apmēram 30 gadus es pelnu sev iztiku ar vārdu palīdzību, lielākoties radot un pierakstot. Neapšaubāmi esmu ieinteresēts, lai cilvēki lasītu, lai lasītu daiļliteratūru, lai bibliotēkas un bibliotekāri eksistētu un pamudinātu cilvēkos mīlestību pret lasīšanu, un lai būtu vietas, kur var lasīt. Esmu neobjektīvs kā rakstnieks, bet daudz lielākā mērā – kā lasītājs. 

Vienreiz biju Ņujorkā un dzirdēju sarunu par privātu cietumu celtniecību – tā ir strauji augoša industrija Amerikā. Cietumu industrijai jāplāno savu topošo cietumu augšanu – cik kameras vajadzēs? Kāds būs ieslodzīto skaits pēc 15 gadiem? Viņi saprata, ka var šos datus ļoti viegli paredzēt, izmantojot vienkāršu algoritmu, kas balstās aptaujās, kāds procents 10 un 11 gadīgo nevar lasīt. Un, protams, nelasa sava prieka pēc. 

Šeit nav tiešas kopsakarības, nevar teikt, ka izglītotā sabiedrībā nav noziedznieku. Bet ir redzama sakarība starp šiem faktoriem. Es domāju, ka vienkāršāka saikne ir acīmredzama: izglītoti cilvēki lasa daiļliteratūru.

Daiļliteratūrai ir divas jēgas

Pirmkārt, tā atklāj atkarību no lasīšanas. Alkas uzzināt, kas tad notiks tālāk, vēlme pāršķirt lapu, nepieciešamība turpināt, pat ja būs grūti, jo kāds ir nokļuvis nelaimē, un tev ir jāuzzina, kas notiks tālāk… tas ir īsts adrenalīns. Šis liek mācīties jaunus vārdus, domāt citādi, turpināt virzīties uz priekšu. Atklāt, ka lasīšana pati par sevi ir bauda. Vienreiz to atklājot, Jūs esat ceļā uz pastāvīgu lasīšanu.

Vienkāršākais garantētais veids kā izaudzināt izglītotus bērnus – iemācīt viņiem lasīt un parādīt, ka lasīšana ir patīkama nodarbe. Elementāri – atliek tikai atrast grāmatas, kas viņiem patīk, dot tām piekļuvi un ļaut izlasīt. 

Nav sliktu bērnu grāmatu autoru, ja vien bērns vēlas tos lasīt un meklē viņu grāmatas, jo visi bērni ir atšķirīgi. Viņi atrod viņiem vajadzīgos stāstus un iegrimst tajos. Mums sen apnikušais stāsts viņiem nav sens un nav apnicis, jo bērni atklāj sev to no jauna. Neatraujiet bērnus no lasīšanas tikai tādēļ, ka Jums šķiet, ka viņi lasītu nepareizas grāmatas. Literatūra, kas neiepatīkas, ir arī ceļš pie grāmatām, kas patiks.

Otrkārt, tā rada empātiju. Kad skatieties TV pārraidi vai filmu, Jūs skatāties uz to, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Proza ir kaut kas, ko rada no burtiem un pieturzīmēm, un Jūs, Jūs vienīgais, izmantojot savu iztēli, radāt pasauli, piepildāt to un skatāties apkārt ar citām acīm. Jūs sākat just apkārtni, apmeklēt vietas un pasaules, par kurām nekad neuzzinātu. Jūs uzzināt, ka ārējā pasaule tas arī esat Jūs. Jūs kļūstat par kādu citu, un kad atgriezīsieties savā pasaulē, kaut kas Jūsos būs nedaudz izmainījies. 

Empātija – instruments, kas savāc cilvēkus kopā un ļauj neuzvesties kā iedomīgam vienpatim. 

Jūs atrodat grāmatās kaut ko vitāli svarīgu eksistēšanai šajā pasaulē. Atziņu, ka pasaulei nav jābūt tieši tādai. Viss var mainīties.

2007. gadā es biju Ķīnā uz pirmo konvenciju par zinātnisko fantastiku un fantāzijas žanru, ko partija bija atļāvusi. Kādā brīdī es pajautāju oficiālajam pārstāvim: kādēļ? Jo zinātniskā fantastika ilgu laiku netika atbalstīta. Kas mainījās?

Viss vienkārši, viņš atbildēja. Ķīnieši ir radījuši lieliskas lietas, ja viņiem atnesa shēmas. Bet viņi neko neuzlaboja un neizdomāja paši. Viņi nav izgudrotāji. Tāpēc viņi aizsūtīja delegāciju uz ASV, uz Apple, Microsof, un Google, izjautāja cilvēkus, kas izdomā nākotni, par viņiem pašiem. Tā atklāja, ka ķīnieši bērnībā nebija lasījuši zinātnisko fantastiku.

Literatūra var parādīt citu pasauli. Tā var aizvest tur, kur nekad neesat bijis. Vienreiz apmeklējot citas pasaules, kā nogaršojot maģiskus augļus, Jūs nekad nevarēsiet būt pilnībā apmierināts ar pasauli, kurā izaugāt. Neapmierinātībā ir laba lieta. Neapmierināti cilvēki var izmainīt un uzlabot savu pasauli, darīt to labāku, veidot to citiem. 

Drošs veids, kā sagraut bērna mīlestību pret lasīšanu, ir, protams, pārliecināties, ka blakus nav grāmatu. Un nav vietas, kur bērni varētu tās lasīt. Man paveicās. Kad es augu, man bija lieliska rajona bibliotēka. Man bija vecāki, kurus varēju pārliecināt, lai ieved mani bibliotēkā pa ceļam uz darbu, kad man bija brīvlaiks.

Bibliotēka ir brīvība. Brīvība lasīt, komunicēt. Tā ir izglītība (kas nebeidzas, kad pabeidzam skolu vai universitāti), tā ir ikdiena, tā ir patvērums un pieeja informācijai. 

Es domāju, ka būtība ir informācijas dabā. Informācijai ir cena, bet pareiza informācija ir nenovērtējama. Visas cilvēces attīstības laikā mēs esam dzīvojuši informācijas trūkuma laikā. Iegūt vajadzīgo informāciju vienmēr ir bijis svarīgi un vienmēr tas ir kaut ko maksājis. Kad stādīt un sēt, kur atrast mantas, kartes, stāstus un pasakas – tas viss ir bijis vērtē sarunās pie galda labā kompānijā. Informācija bija vērtība, un tie, kam tā piederēja vai kuri to ieguva, varēja rēķināties ar atalgojumu.

Pēdējos gados esam no informācijas trūkuma nonākuši pie informācijas pārbagātības. Saskaņā ar Ēriku Šmidtu no Google tagad katras divas dienas cilvēce rada tik daudz informācijas, cik mēs radījām no civilizācijas sākuma līdz 2003. gadam. Tas ir apmēram 5 eksabaiti informācijas dienā, ja Jums patīk skaitļi. Šobrīd uzdevums ir nevis atrast reto ziedu tuksnesī, bet gan atrast vajadzīgo augu džungļos. Mums ir vajadzīga palīdzība navigēšanā, lai atrastu pieejamajā informācijā to, ko mums vajag. 

Grāmatas ir iespēja komunicēt ar mirušajiem. Tas ir veids mācīties pie tiem, kas vairs nav ar mums. Cilvēce ir sevi radījusi, attīstījusies, izveidojusi zināšanas, kuras var attīstīt, nevis pastāvīgi iekalt. Ir pasakas, kas ir vecākas par daudzām valstīm, pasakas, kas ir pārdzīvojušas kultūras un vietas, kur tās bija pirmo reizi izstāstītas. Ja Jūs necienāt bibliotēkas, tas nozīmē, ka Jūs necienāt informāciju, kultūru vai gudrību. Jūs apklusināt pagātnes balsi, tādējādi kaitējot nākotnei. 

Mums ir bērniem jālasa skaļi. Lasīt to, kas viņiem patīk. Lasīt viņiem stāstus, no kuriem mēs esam noguruši. Runāt dažādās balsīs, ieinteresēt viņus un nepārtraukt lasīt priekšā tikai tāpēc, ka viņi jau iemācījušies paši lasīt. Padariet lasīšanu priekšā par kopābūšanas laiku, laiku, kad neviens nesēž telefonā, kad pasaulīgie kārdinājumi ir nolikti malā. 

Mums ir jāizmanto valoda. Attīstīt, uzzināt, ko nozīmē jauni vārdi un kā tos lietot, skaidri komunicēt, teikt to, ko domājam. Mums nav jācenšas iesaldēt valoda, izlikties, ka tā ir mirusi, kas tikai jālasa. Mums ir jāizmanto valoda kā dzīva, kas kustās, kas nes vārdus, kas ļauj nozīmēm un izrunai mainīties laika gaitā. 

Rakstniekiem, īpaši bērnu rakstniekiem, ir pienākums lasītāju priekšā. Mums ir jāraksta patiesība, kas ir vēl jo svarīgāk, kad saceram stāstus par cilvēkiem, kas ir eksistējuši, vai vietām, kurās neesam bijuši, saprast, ka patiesība nav tas, kas noticis īstenībā, bet tas, kas pastāsta mums, kas mēs esam. 

Ja neskaita visu pārējo, galu galā – literatūra ir patiesi meli. Mums nav jānogurdina lasītāji, bet ir jādara tā, lai viņi paši gribēt turpināt lasīt. Labākais līdzeklis tiem, kuriem nepatīk lasīt – stāsts, no kura nevar atrauties. 

Mums ir jāsaka saviem lasītājiem taisnība, apbruņojot viņus, dodot aizsardzību un nododot gudrību, kuru esam paspējuši smelties no neilgās mūsu būšanas šajā zaļajā pasaulē. Mums nav jāsludina, jālasa lekcijas, nav jāiebaro gatavas patiesības kā barojot mazos putnēnus. Un mums nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nav jāraksta bērniem tas, ko mēs paši negribētu lasīt. 

Mums visiem – bērniem un pieaugušajiem, lasītājiem un rakstniekiem – ir jāsapņo. Mums ir jāfantazē. Ir viegli izlikties, ka nekas nevar mainīt to, ka dzīvojam pasaulē, kurā sabiedrība ir milzīga, bet personība vairāk nekā nekas, atoms sienā, grauds rīsu laukā. Bet patiesība ir tajā, ka personības maina pasauli atkal un atkal, personības rada nākotni, un viņas to dara, iztēlojoties, ka viss var būt citāds. 

Apskatieties apkārt. Es runāju nopietni. Apstājieties uz mirkli un apskatiet telpu, kurā atrodaties. Es vēlos parādīt ko tik elementāru, ko visi jau ir aizmirsuši. Viss, ko Jūs redzat sev apkārt, ir izdomāts. Kāds izdomāja, ka ērtāk būs sēdēt uz krēsla nekā grīdas, un izdomāja krēslu. Kādam nācās izdomāt veidu, lai es varētu ar Jums runāt Londonā tieši tagad un nesamirkt. Šī istaba un visas mantas tajā, visas mantas ēkā, šajā pilsētā eksistē tikai tādēļ, ka cilvēki atkal un atkal izdomā. 

Mums ir jāveido skaistais. Nepadarīt pasauli neglītāku nekā tā jau bija pirms mums, neizsmelt okeānus, nenodot mūsu problēmas nākamajām paaudzēm. Mums ir jāsavāc aiz sevis, mēs nevaram atstāt mūsu bērnus pasaulē, kuru mēs esam tik muļķīgi sabojājuši, izzaguši un padarījuši neglītu. 

Reiz Albertam Einšteinam pajautāja, kā mēs varam padarīt mūsu bērnus gudrākus. Viņa atbilde bija vienkārša un vieda. Ja Jūs vēlaties, lai Jūsu bērni būtu gudri, viņš teica, lasiet viņiem pasakas. Ja Jūs vēlaties, lai viņi būtu vēl gudrāki, lasiet viņiem vēl vairāk pasaku. Viņš saprata lasīšanas un iztēles vērtību. 

Es ceru, ka mēs varēsim saviem bērniem nodot pasauli, kurā viņi lasīs un kurā viņiem lasīs, kurā viņiem būs sapratne un iztēle. 

Autors: Neils Gaimans