Katrs cilvēks kaut reizi dzīvē ir aizdomājies, kāpēc kaimiņam zāliens ir zaļāks un sieva skaistāka. Kāpēc dažiem cilvēkiem nav paveicies, bet citi ar visu tiek galā paši un viņiem pat nekas nav jādara?
Mēs cenšamies rast atbildi uz šo jautājumu, lai atbrīvotos no atbildības par neveiksmju un grūtību pilnu dzīvi. Mums saka: cilvēks ir savas laimes arhitekts. Bet vai šis apgalvojums vienmēr ir patiess? Vai arī liktenis ir stiprāks par mūsu plāniem un nodomiem?
Man ir divas draudzenes. Sauksim viņas par Ilzi un Ievu. Divas labākās draudzenes, pareizāk sakot, viņas kādreiz tādas bija, un tad sastrīdējās tieši tāpēc, ka Ilzei ir viss un pat vairāk, savukārt Ievai dzīve tika atņemta un viņa kļuva par bāreni.
Abas meitenes uzauga vienā ielā, tipiskā piecstāvu ēkā. Mēs mācījāmies vienā skolā un koledžā (izvēlējāmies mācību iestādi, kas bija tuvāk mājām). Un pat ārēji viņas izskatījās līdzīgas, kā divas māsas.
Viņas saņēma vienlīdzīgu vīriešu uzmanību: abas bija jaukas, patīkamas, vairāki pielūdzēji sekoja viņām uz papēžiem, dāvināja ziedus, rakstīja zīmītes.
Bet tā bija jaunībā. Pasaka nenotika, princis baltā zirgā neizglāba ne vienu, ne otru. Nācās strādāt, uzkopt māju un palīdzēt radiem. Dzīvot kā visiem citiem.
Ilze apprecējās ar Iekšlietu ministrijas ierēdni, ļoti parastu puisi. Viņam pat nebija dzīvokļa. Un Ieva nolēma, ka viņa šādu kļūdu nepieļaus. Viņa rūpīgāk meklēs vīrieti un savu dzīvi saistīs tikai ar cienīgu cilvēku (noteikti ar mājokli un vēl labāk – ar tēva biznesu, lai vispār nedomātu par naudu).
10 gadi paskrēja nemanot. Ierēdnis kāpa pa karjeras kāpnēm, piedzima bērni, hipotēka bija gandrīz slēgta. Palika tikai nedaudz. Ģimenei bija pamats lepoties ar saviem mazajiem sasniegumiem. Un Ievai bija trīs “nopietnas” attiecības, bet nekas vairāk no tām neiznāca.
Sievietes turpināja draudzēties. Ilze apskauda Ievu – viņai bija daudz brīva laika, viņa lidoja no viena randiņa uz otru, divas reizes gadā ceļoja uz ārzemēm un guva spilgtus iespaidus. Un Ieva bija greizsirdīga uz Ilzi – viņai bija uzticama aizmugure – viņas vīrs. Bērni, dzīvoklis.
Viss bija gludi. Līdz Ilzes dzīve pagriezās uz labo pusi. Viņa un viņas vīrs sāka pelnīt vairāk nekā viņu vienaudži, daudz vairāk. Ilze no parastas meitenes ir kļuvusi par sievieti, kas zina savu vērtību un bauda dzīvi. Un viņai bija divi pielūdzēji, bet viņa palika uzticīga savam vīram.
Sākumā situācija šķita komiska, Ilze pat mēģināja novirzīt savu pielūdzēju uzmanību uz Ievu – viņa bija vientuļa, viņai to vajadzēja vairāk. Viņa mēģināja iepazīstināt vīriešus ar savu draudzeni, taču veltīgi. Precīzāk, iepazīšanās bija notikusi, taču dzirksteles starp viņiem nebija.
Vīriešiem nebija vajadzīga brīva Ieva, viņiem bija vajadzīga precētā Ilze.
Varbūt viņus uzjundīja mednieku instinkti. Vispievilcīgākā šķiet grūti iegūstamā trofeja. Sieviete, kas pret tevi ir vienaldzīga, izraisa apsēstību ar jūtām.
Franču dzejnieks Šarls Bodlērs rakstīja: “Ak, nežēlīgais radījums, jo aukstāks tu esi, jo vairāk mani savaldzina tavs skaistums.”
Ieva bija dusmīga: viņas draudzenei bija vīrs un divi pielūdzēji. Un viņai nekā nav. Dusmas viņu žņaudza, dedzināja no iekšpuses.
Viņa atrada kādu nenozīmīgu attaisnojumu un sastrīdējās ar Ilzi. Viņa gribēja viņu izdzēst no savas dzīves. Manu draudzeņu nesaskaņas rezonēja ar sāpēm manā dvēselē.
Es ilgi domāju par šo fenomenu: kāpēc ap vienu sievieti valda satraukums, bet ap otru klusums un tukšums.
Saka, ka vīriešiem patīk rindas efekts, viņiem ir nepieciešams uztraukums un sacīkstes, lai sasniegtu to, ko viņi vēlas. Un tas, kas vienkārši guļ viņiem deguna priekšā, tiklīdz viņi izstiepj roku, viņus neinteresē.
Ir jābūt skaidram, loģiskam izskaidrojumam, kāpēc liktenis ir tik nežēlīgs? Kāpēc viņš sūta labākos vīriešus kādam, kuram tie nemaz nav vajadzīgi? Kāpēc nav kārtības – viens labs vīrietis uz katru labu sievieti?
Kurdiem ir sakāmvārds, kas daudz ko izskaidro: Dievs sūta gaļu bezzobainajiem. Visums neizdomās, kurš ir ko vērts, un necentīsies nevienam izpatikt. Tas nejauši nostāda mūs pret cilvēkiem. Un visums sūta brīnišķīgus jaunus kandidātus tām, kurām nav vajadzīgi vīri. Un visums izpleš rokas to priekšā, kuri sēž vieni un raud.
Un tā tas ir ar naudu. Nauda ar divkāršu spēku plūst pie tiem, kuriem jau tā nav, kur to tērēt. Tēriņi pārvēršas patosā un kičā. Zelta tualetes, dimanti zobos un tā tālāk. Un kāds sēž uz maizes un ūdens, un nekādas izmaiņas nav redzamas.
Ja sapratīsim, ka mūsu dzīvē ir vairāk sakritību nekā modeļu, dzīve kļūs daudz vieglāka.
Kad mani draugi kļūst nikni, jo viņiem kaut kas neveicas, es lūdzu viņus nomierināties un pasaku frāzi: “Tātad vēl nav pienācis laiks.” Patiešām, jums tikai nedaudz jāpagaida, un viss būs kārtībā. Varbūt ne tā, kā gribējās, ne tā, kā sapņojār un plānojāt. Savādāk.
Dzīve ir loterija, kurā bezzobainajam jākošļā gaļa, bet zobainajam jāsēž un jāgaida kumoss no rokas mutē. Dzīve ir spontāna, neizskaidrojama, neparedzama. Un tāpēc tā ir skaista.
Nestrīdieties ar saviem mīļajiem. Agri vai vēlu arī jūsu ielā būs svētki.
- 10 filmas par attiecībām, kuras gribēsies noskatīties vēlreiz
- Kāpēc visu laiku gribas gulēt? 8 kļūdas, kas traucē mums normāli izgulēties
- 7 iemesli, kāpēc stiprām sievietēm neveicas mīlas dzīvē
- Veselas smadzenes: 6 nepieciešamākie vitamīni un minerālvielas
- Privilēģija būt “oflainā”: Kāpēc mums steidzami jāapgūst digitālais minimālisms
