Visu savu dzīvi es esmu atvairījusi divus bieži uzdotus jautājumus, ko man uzdod vīrieši manā gultā un sirsnīgas pavecāka gadagājuma kundzes: kāpēc tu esi viena?
Nekad agrāk es neesmu lasījusi pašpalīdzības grāmatas. Man nepatīk, kad cilvēki mana norāda, kas jādara un es ienīstu, ja to pašu viņi saka daudziem citiem. Bet šeit es esmu, visā nopietnībā pildu testu pašpalīdzības grāmatā, kuru nopirku par savu naudu, jo man ir 33 gadi un visu savu mūžu esmu bijusi viena.
Nevis “viena ilgu laiku”, bet viena vienmēr, visos laikos. Vientuļa, iespējams, nebūs atblistošais vārds, jo kaut kā prombūtne sevī ietver atmiņas par to, kas kādreiz ir ieņēmis noteiktu viena. Es esmu viena tāpat kā bērns ir viens.
Pēc vairuma sociālkultūras standartu, kas veidojušies kopš izseniem laikiem, manu pieaugušo dzīvi varētu uzskatīt par neatbilstošu un nepilnīgu, ja ne traģisku.
Viens aspekts tajā, ka esat vientuļnieks savos trīsdesmit gados līdzās ļoti reālajam biloģiskajam un sociālajam spiedienam ir tāds, ka visi domā – tam ir iemesls. Iemesls, ar kuru ir jābūt apmierinātam vai tas spilgti jāapzinās, ja netiek veikti nekādi pasākumi, kas situāciju izlabotu. Kamēr cilvēks ir nelaimīgi vientuļš, kaut kas nav kārtībā. Viņam ir nepieciešama palīdzība.
Katram garāmgājējam ir savs viedoklis, vai es to prasu vai ne. Pat svešinieki uzņemas pilnvaras izspļaut domugraudus par to, kas man jādara, jāatzīst, jāatlaiž; kā izkļūt no savas komforta zonas vai “būt atvērtai”. Jo, protams, vientuļā cilvēka uzdevums ir saņemt un izpildīt jebkādus norādījumus no pašpalīdzības grāmatām, žurnāliem, draugiem, kolēģiem, mātēm, cilvēkiem autobusos, semināros, vadītājiem utt.
Ja tie nav draugi vai autovadītāji ar tukšām klišejām un fasētiem, visiem derīgiem padomiem, pusmūža biznesmeņi viesnīcu bāros vai pļāpīgi nejauši cilvēki lidmašīnās, kuri ar žulti uzdod man jautājumu, kratot galvas it kā es būtu matemātikas problēma. Dažreiz tie pat bija cilvēki, kuri man šķita interesanti, ar kuriem es turpināju skūpstīties vai gulēt.
“Kāpēc tu esi viena?” viņi neticībā vai aizdomās spriež, graujot manas daudzās fantastiskās īpašības.
Reti kad esmu bez vārdiem. Taču man nekad nav asprātīga atbilde uz šo jautājumu, cenšoties izdarīt atsitienu vārdi šķiet kā stikla lauskas, kas birst no manas mutes. “Verdzība,” es reiz atbildēju. Citā reizē, ko es muļķīgi uzskatīju par randiņu, es piespiedu plaukstas pie galda un paziņoju: “Es uzskatu, ka esmu vismazāk iekārojamākā sieviete Amerikā.”
“Es vienkārši šobrīd neesmu piemērota attiecībām,” viņi saka, pirms nedēļu vēlāk sāk attiecības ar kādu citu. Viens šāds vīrietis man žēlojās, ka viņš ir nemierīga, izvairīga personība. Parasti viņi vienkārši ir pieķērušies saviem bijušajām.
“Tu esi pelnījusi kādu labāku,” viņi saka. Bet “Es neesmu pietiekami labs priekš tevis” ir tikai vēl viens veids, kā likt noraidījumam justies kā manai vainai. Uz jautājumu neviens neatbild.
Es pieminēju trauksmaini izvairīgo terminoloģiju savam psihiatram, kurš vienmēr saka, ka man jāiet uz randiņiem un kurš ir mēģinājis mani novirzīt no “jauniem vīriešiem, kas ir mākslinieku tipi”. Viņš ieteica šo grāmatu par “pieķeršanās stiliem” un paskaidroja, kā autori liek domāt, ka cilvēki attiecībās ir noraizējušies, droši vai izvairās. Viņš teica, ka es piesaistu nepareizu pieķeršanās stilu. Tāpēc es nopirku pašpalīdzības grāmatu un centos to izlasīt.
Es tik tikko izlasu ievadu, bez vainas slīdot pāri autora gadījuma pētījumiem par saviem draugiem — Pema zemo pašnovērtējumu, Sema apsēstību ar savu bijušo, Eli garlaicīgo laulību —, taču, izlasot katra pieķeršanās stila tendenču sarakstu ar aizzīmēm, sirds iekrīt kaut kur vēderā: katras kolonnas neveselīgie modeļi un sevis sabotējoša uzvedība ir nepatīkami patiesa. Laimzaļā pildspalvā es rakstu “LOL” blakus īsai rindkopai par “reto pieķeršanās trauksmes un izvairīšanās kombināciju” — kategorijā, kurā ietilpst “tikai neliela daļa iedzīvotāju”, jo tā apraksta 99% no mana iepazīšanās apļa. Starp vairuma “mākslinieku tipu” var atrast nemierīgus, izvairīgus cilvēkus, īpaši jaunus vīriešus.
Es zinu, ko tu domā.
“Vai esi izmēģinājusi lietotnes?”
Ikviens piedāvā laimīgu lietotņu lietotāju piemērus. Pat cilvēki, kuri nezina, kas ir lietotnes, iesaka man izmēģināt lietotnes. Cilvēkiem patīk lietotnes.
Es izveidoju savu pirmo tiešsaistes iepazīšanās profilu, tikko pabeidzu koledžu un joprojām esmu cerīga, saritinājusies savā dzīvoklī. Mans istabas biedrs, kurš strādā modes jomā, man teica, ka tas ir “tūlītējs pārliecības vairotājs”. Pēc 10 gadiem un neskaitāmiem palaišanas un apturēšanas gadījumiem, tostarp profiliem, ko uzrakstījuši pieredzējuši draugi, un pat pilna gada maksas abonementu, lai gan tas ir abonēts nejauši paslīdot rokai, esmu oficiāli nolēmusi, ka man nepatīk šīs lietotnes.
Manas pārdomas par lietotnēm: tās liek man justies šausmīgi par sevi. It kā es atgrieztos vidusskolā. It kā es skatītos realitātes šovu.
Kad kaut kas kļūst par kultūras fenomenu — saziņas veidu, ekonomikas sistēmu —, tas kļūst par neatņemamu socializēšanās veidu, un neiesaistīšanās tajā nozīmē atrautības vai izstumšanas risku.
Lai jūs uzskatītu par gana labu, jums vispirms ir labi jāprot sevi fotografēt tālrunī, kas projicē jūsu seju pret jums, ņirgājoties. Jūs novērtētu tikai pēc šī jūsu momentuzņēmuma, kas sniedz tikai personības mājienu — esiet uzmanīgi! Ne pārāk daudz! — un seksa pievilcības līmenis ir līdzvērtīgs “Instagram modeļa” līmenim, lai arī kāds tas būtu.
Man riebjas fotografēt sevi telefonā. Man nepatīk tērēt laiku, skatoties atpakaļ uz sevi otrādi, trenējot izpatīkošākās sejas mīmikas. Tā vietā man labi padodas vārdi, un esmu mēģinājusi attīstīt savu neveiklo personības šarma versiju — to, ko kāds lasītājs nosauca par “savdabīgu un salīdzināmu noskaņu”.
Noskaņas un vārdi iepazīšanās profilos labākajā gadījumā ir sekundāri un var palikt pilnībā nelasīti. Nav jēgas satraukties par autentiskumu, ja lielākā daļa saņemto ziņojumu vienkārši saka: “Sveika, kā iet?” Kopēt un ielīmēt, neprasot personalizēšanu vai pūles, piemēram, savaldzināt ar apsveikuma kartīti, kuras iekšpuse ir tukša. Par mani nav nozīmes, jo ar “garlaicīgi, varētu izdzēst” pilnīgi pietiktu; un standarta veidne abos galos ir nedaudz vairāk par to, ka esmu parasta meitene, man patīk mūzika, ēdiens un uzturēt sevi formā! Dodieties pēcpusdienas pārgājienos.
Man nekas nav pret parasto meiteni, kuru drošvien arī pazīstu un mīlu. Viņa pēc visiem kultūras standartiem ir laimīgāka nekā es. Viņa atpūšas, pārbauda savus pieauguša cilvēka stūrīšus, ir pārliecināta par savu vērtību un skaistumu. Es neesmu un nevēlos būt tikai parasta meitene. Bet es gribu to, kas viņai ir, ko viņa, šķiet, tik viegli iegūst. [..]
Ja cilvēks vienmēr gaida savu Lielo Mīlestību, ja katrs stāsts ir atkarīgs no šī loka, kā es varu lepoties ar dzīvi, ko esmu radījusi? Kad es drīkstu justies ērti, justies pieaugusi? Ja es izvēlos turpināt cerēt uz romantisku sižeta pavērsienu, vai tas padara manu stāstu nepilnīgu, joprojām pulsējošu kursoru? Un, ja es samierināšos, oficiāli atteikšos no satraukuma par iepazīšanās portāliem un vēlēšos vairāk dabiskā, vai tā būs rezignācija?
Dažreiz ir sāpīgi par to domāt, bet tad es vienkārši rakstu citu grāmatu, masturbēju, raudu, sūdzos tviterī, uzrakstu citu grāmatu. Man ir garlaicīgi būt vientuļai. Esmu par to vaimanājusi, guvusi labus rezultātus, padarījusi to noderīgu. Esmu iemācījusies un dzīvojusi ar savu sirdi. Bet joprojām ir trūkumi un grūtības. Visur joprojām pastāv briesmas.
Pašpalīdzības grāmata vāc putekļus uz naktsskapīša zem iedvesmojošas grāmatas no mana cita terapeita, kura vienmēr man saka: “Varbūt tikai sāciet domāt par iespējamu iešanu uz randiņiem”. Mēs vairs nerunājam par vientulību. Visbiežāk mēs runājam par bailēm.
Man ir laba dzīve.
Es negribu to paturēt tikai sev.
(Fragments no Moraganas Pārkeres (Morgan Parker) esejas. Morgana Pārkere ir dzejniece, esejiste, romānu rakstniece, kura dzīvo Losandželosā.)