Mēdz runāt, ka ir cilvēki, kuri pa laipnību bradā ar netīriem zābakiem. Ka šo cilvēki centieni un pūles netiek pamanīti un apkārtējie tikai gaida, lai šos labos cilvēkus izmantotu un pār viņu dzīvēm bradātu ar netīriem zābakiem.
Bet patiesībā atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša, jo laipnība ir vajadzīga nevis vienai personai, bet gan visai cilvēcei, pretējā gadījumā mēs vienkārši nevarētu izdzīvot. Un, protams, dvēselei ir vajadzīgi labi darbi un nevajag ticēt tiem, kas uzskata, ka labie cilvēki tiek iznīcināti un laipnība netiek novērtēta.
Laipnība un labestība ir kā vesela ķermeņa šūna. Tā strādā kopā ar citām šūnām, necenšas traucēt citām, bet arī neļauj sevi apspiest. Šūna ir vesela, tā ir kā kristāls vai veidojums, kas nepieciešams cilvēka organismam.
Dusmas bieži ir aizsardzības reakcija pret apspiešanu un aizvainojumu. Tomēr tas arī iznīcina šūnas, traucējot to normālai darbībai un funkcijai.
Tāpēc laipnība atjauno gan ķermeņa, gan visas sabiedrības integritāti. Jā, atsevišķa persona, protams, var nenovērtēt centienus, bet laipns cilvēks neņem vērā, kas ar viņu tika izdarīts, cik daudz viņš iztērēja tādiem vai citādiem pūliņam, vai kā tie citi viņam galu galā viņam atbildēja.
Viņš nevar rīkoties citādi, un pasaule ir balstīta uz labiem cilvēkiem. Jūs, protams, varat netērēt savus spēkus tam vai citam jautājumam, taču laipnība nav tirdzniecība vai veids, kā nopelnīt naudu, lai gan par to var saņemt atlīdzību, bet tas ir veids, kā saglabāt sevī godīgumu un eksistēt šajā pasaulē.
Tas izklausās nedaudz dīvaini, bet patiesībā tam ir zināms pamatojums. Cilvēka dvēsele pēc būtības ir noskaņota uz labestību. Jūs varat skatīties uz bērnu, kurš iztēlojas pasauli kā laipnu vietu, uzvedas laipni un kļūst dusmīgs vai kaprīzs tikai tad, kad viņam ir garlaicīgi vai kaut kas nav labi.
Tomēr laika gaitā bērni var kļūt tādi kā vecāki un sākt noteikt savas robežas, un baidīties izrādīt laipnību. To veicina arī pieaugušie, kuri uzskata, ka jums ir jāiestājas par sevi un nevar piedot apvainojumus, jo tādējādi jūs varat ļaut citiem sev uzkāpt uz galvas. Bet patiesībā laipnība un bezmugurkaulība nav viens un tas pats. Un mēģinājumi veidot dzīvi pēc principa “tu – man, es – tev”, izņemot, protams, biznesa un tirgus attiecības, ne pie kā laba nenoved.
Ir vienkāršs piemērs – mīlnieki. Viņi ir iemīlējušies, vienkārši izbauda jūtas, nedomājot par sekām vai to, kas notiks tālāk. Viņi sāk nicināt tos, kuri cenšas viņiem it kā vienam uz otru atvērt acis, viņi atveras un patiesi mīl tos, kuri šajos skaistajos brīžos ir viņiem blakus.
Bet kas notiek, ja mīlestība tiek apmelota un pārvērsta par tirgus laukumu, pamatojoties uz principa “kā tu ar mani, tā es ar tevi?” Cik nožēlojama un neinteresanta kļūst šāda dzīve.
Mīlnieki tā vietā, lai vienkārši ļautos savām jūtām, darītu viens otram labas lietas, sāk kaulēties un jau pēc mēneša attiecībām sāk viens no otra prasīt, atriebties un mētāties ar apvainojumiem. Nu, kas tas par attiecībām? Bieži, starp citu, šādas sūdzību gūzmas viens otram raida vīrs un sieva.
Tāpēc nevajag klausīties tajos, kuri saka, ka šajā pasaulē nevar izrādīt laipnību, jo laipnajos kāds vienmēr noslauka savus netīros zābakus. Viņi slauka kājas tajos, kuri ir vai nu stulbi, vai gaida vairāk, nekā spēj dot. Sajūtās nav vietas tirdzniecībai vai tirgus attiecībām. Tāpēc ir vērts ieklausīties šajos gudrajos vārdos:
“Kad kāds mēģina tev iestāstīt, ka tavu labestību izmanto, netici! Paliec labestīgs. Viss labais ir vienkāršs. Tas izglābs pasauli.”